Debesu grāfa Pīlādža piedzīvojumi 0
Kārļa Vītola izstāde “Beigas” ir desmit minūšu gara animācija, ko šobrīd varam vērot LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā. Ienirstot izstādes telpas tumsā un saplūstot ar filmiņas mūzikas pulsu, lai cik patētiski tas izklausītos, skatam atklājas Kārļa Vītola animācijas centrālā personāža debesu grāfa Pīlādža piedzīvojumi.
Eksistenciālas pārdomas animācijas formā
Animācijas saturs nav viegli pārstāstāms, un tas varbūt arī nebūtu nepieciešams, jo vērts to pašiem arī pieredzēt – tā ir arī viena no animācijas iecerēm –, plūst līdzi tās piedāvātajam laika ritējumam. Lai nu kā, dažos vārdos, galvenais varonis Pīlādzis piedzīvo eksistenciālas pārmaiņas – gan ķermeniskas, gan emocionālas – un apjauš neizbēgamās dzīves beigas.
Izklausās traģiski, tomēr, kā tiek rakstīts izstādes pieteikumā: “Iespējams, Pīlādzim pašam nenojaušot, piezagusies pusmūža krīze, kas ir pārejas stāvoklis sevis apzināšanās procesā.” Animācijas naratīvu veido atsauce uz sengrieķu mītu varoni Narcisu, kas savas iedomības dēļ atraida nimfas Eho mīlestību un, ieraudzījis savu atspulgu ūdenī, pārtop par narcisi.
Vītola animācijas jau kādu laiku ierakstījušās lokālajā scēnā ar vizuāli oriģinālu ekrāna valodu, mākslinieks guvis arī atzinību starptautiskos festivālos. Savukārt tas, ka animācija šoreiz skatāma muzeja izstāžu zālē – kā patstāvīga vienība, bez “papildelementiem” –, ļauj kaut kādā ziņā mainīt tās interpretācijas akcentus, kas nav uztverami tikai kino ietvaros.
Tādēļ, attālinoties no izvērtējuma šādās kategorijās un atstājot to ekspertiem, kas pārzina animāciju un tās veidošanas principus, šeit uzsvēršu atsevišķas lietas, kas šķiet novērtējamas kvalitātes.
Viena no tām ir filmiņas vizuālā estētika, kas izceļas ar pārdomātu, arī varētu teikt, estetizētu vizuālo valodu. Varam nojaust, ka māksliniekam tas ir patiešām svarīgs kopējā stāstījuma formas konstruēšanas instruments.
Desmitminūšu kustīgajā bildē cita ar citu mijas faktūras, gleznieciskas epizodes, tīri, koši krāsas laukumi un grafiski elementi, radot estētiski aizraujošu “bildi”. Katra epizode ir ar pašvērtīgu vērtību un rada iespaidu par atsevišķu nostrādātu sekvenču mozaīku.
Vizuālā kontekstā arī teju vai gribas nodēvēt par Vītola atpazīstamības zīmi cilvēku figūru atveidus un tiem tipiskos rozā ķermeņus, tas vērojams arī nedaudzās viņa iepriekšējās filmiņās, piemēram, “Venla Fudži” (2009) un “Aptumsums” (2010), arī dažās agrākās. Košajās krāsās un aplikatīvajā formveidē, gluži kā kolāžā savienojot dažādus elementus, iezīmējas kaut kas no popārtiskas estētikas.
Tas kopumā nav jaunums mākslinieka izteiksmē, bet šajā gadījumā noved arī pie kādas no atsaucēm “Beigu” tapšanas procesā. Proti, nesenā intervijā LR1 Kārlis Vītols atklāja Tomam Treibergam, ka sava veida iedvesmas avots viņa filmiņai bijusi Deivida Hoknija glezna “Lielāks šļaksts” (1967) un tajā attēlotais baseina skats un arhitektūra. Ikoniskā britu popārta klasiķa darbu mākslinieks dzīvē redzējis pirms kādiem gadiem Londonā Teita modernās mākslas muzejā, un tā vizualitāte iespiedusies atmiņā, baseina ainu netieši pārnesot arī uz viņa darbu, kur risinās Pīlādža eksistenciālās pārdomas.
Manipulācija ar laiku, telpu un realitāti
Iemesls, kādēļ pieminu šo faktu, ir ne tikai atpazīstamie elementi un tas, ka ir kāda līdzība, kas kādos aspektos sasaucas, bet visdrīzāk gleznas atmosfēriskums un iemesli, kādēļ tapis Hoknija “šļaksts”.
1967. gadā britu mākslinieks uzturas Amerikā un ir pasniedzējs Kalifornijas universitātē. Viņu izbrīna fakts, ka gandrīz vai katrā Kalifornijas mājas pagalmā atrodams baseins, turpretī Lielbritānijā tas tiek uzskatīts par greznību, kā arī laikapstākļi neļauj pilnībā izbaudīt baseina sniegtos priekus.
Tā iespaidā viņš uzgleznoja vairākus darbus ar baseiniem, attēlojot atmosfērisko saulainās Kalifornijas dzīves telpu, kur viens no patērētājsabiedrības ikdienas elementiem ir baseins. Hoknija fiksētie mirkļu tvērumi ar it kā nesteidzīgām ikdienas dzīves epizodēm estētiski norāda arī uz Kārļa Vītola animācijas vēstījuma formu, kur varam vērot plūstošos, it kā apcerīgus, “slow motion” kadrus.
Te atkal atsaukšos uz minēto interviju LR1, kur iezīmējās arī citi Vītolam svarīgie inspirācijas avoti – bezstāstījuma naratīvs un leģendārā amerikāņu eksperimentālā kino režisore Maija Derena, kā arī Džeimsa Beringa kino valoda. Tam visam kopīga ir manipulācija ar laiku, telpu un realitāti, domājot par kustību un laika tecējumu. Šī valoda ienesta arī Kārļa Vītola “Beigu” animācijā, kurā sekvences it kā lēkā no vienas pie otras, tad atkal atgriežas pie kādas no iepriekšējām, tad plūst tālāk vai atkal sākas jauna, jaucot nošķīrumu starp tagadni un pagātni.
Ir interesanti vērot, kā šāda kino valoda pārnesta un interpretēta animācijā, māksliniekam reflektējot par dzīves plūdumu un apjausmu par tās neizbēgamajām beigām, un to, ko iespējams tvert, kamēr vēl esi.
(Piebilde. Filmiņas skatpunkts izriet no vīrieša dzīves pieredzes – lai arī varētu šķist nebūtiski to pieminēt, tomēr, pārdomājot filmiņas saturu un tajā lietotos kodus, tas būtu netieši uzsverams, gribot negribot Pīlādža piedzīvojumus identificējot ar pašu mākslinieku.)
