“Kas sāp vairāk: zudušais vai nekad nebijušais?” Konkursa “Aicinājums” laureātu prozas darbi 0
Autors: “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad norisinājās Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkurss “Aicinājums” (sasaukums Nr. 47).
Šajās lappusēs publicēti fragmenti no “Aicinājuma” laureātu prozas darbiem – no 1. grupas (dalībnieki no septiņu līdz 15 gadu vecumam) un 2. grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam); 2. grupā piešķīra tikai 3. vietu. Šogad žūrija bija skarba un nolēma 3. grupas dalībniekiem (no 19 līdz 21 gada vecumam) balvas vispār nepiešķirt, jo bija ar ko salīdzināt, proti, žūrija bija patīkami pārsteigta par jaunākajiem konkursantiem – par 1. grupas jauniešu prozu.
Konkursa atbalstītāji ir grāmatu apgādi “Dienas Grāmata”, “Jāņa Rozes apgāds”, “Zvaigzne ABC”, “Neputns”, “Literatūras kombains”, “Latvijas Mediji” un “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”, rakstu krājums kultūrai un brīvai domai “Jaunā Gaita”, kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam iepazīties ar “Aicinājuma” laureātu prozas darbu fragmentiem.
1. grupa
1. vieta: Annija Adricka (Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzija)
Tukšais cilvēks
“Cilvēks nemirst, kad viņu nošauj vai spīdzina, nē, nemaz, viņš mirst, kad viņu aizmirst…
Ieraksts 1. “Iepazīšanās”
Mans skolēns, kuru es nespēju saprast un audzināt. Es, Rebeka Ozola, 9. sākumskolas skolotāja, vadu sociālās zinības stundas. Šajā dienasgrāmatā vēlētos uzrakstīt par manu skolēnu, kuram nav mērķu.
Artūrs Bahtins, kuru neviens neievēroja, skolēns.
Kad viņš bija iestājies skolā, viņš nokļuva manā audzināmajā klasē. Es uzreiz pievērsu uzmanību Bahtina bālajai ādai, uz kuras bija manāmi seni miesas bojājumi.
Tad es biju padomājusi: “Laikam jau bērnībā kaut kas notika, varbūt nikns suns…”
Visi skolēni jau iepazinās un izveidoja grupiņas. Vienīgi Artūrs skuma, sēžot iepretī manam galdam.
Es mēģināju ar viņu kontaktēties, sarunāties, nodarbināt ar kaut ko.
Bet viņš neveidoja kontaktu, tikai dažreiz it kā pēkšņi pamanīja mani, atsaucoties uz dažiem maniem jautājumiem.
Ieraksts 2. “Novērojums”
Citiem viņš kļuva neinteresants, jo Artūrā nebija nekā neparasta. Viņš bija vidēja auguma, gaišiem matiem, ar pelēkām acīm.
Bahtins nebija īpašs, uz citu fona bija kā pelēka siena.
Viņš bija parasts kā vienkārša vāze bez neviena zieda.
Vāze ir bezjēdzīga, kamēr tajā neieliek ziedus. Tāpat kā viņš, bija bezjēdzīgs, līdz citiem bija nepieciešama palīdzība.
Mani uztrauc tas, kāpēc zēns tik viegli padodas manipulācijām. Vai Artūrs nemana, ka viņu izmanto saviem mērķiem, vai varbūt viņam nebija savu mērķu?
Tad es izlēmu uzdot mājasdarbu: izveidot prezentāciju “Mērķis”, lai pārliecinātos par saviem novērojumiem.”
2. vieta: Keitija Čekša (Rīgas Valsts 1. ģimnāzija)
Slimnīcas bērni
“Es dzirdēju kliedzienus un saucienus. Jutu tikai dūmus, un manas acis bija aizmiglotas. Dūmu smaka. Tā bija tik riebīga, spēcīga, ka gribēju ierakties zemē un to vairs nejust. Taču tas nebija iespējams. Es neko nevarēju darīt, izņemot izjust dūmus ar savu degunu, plaušām, pat ar sirdi un dvēseli.
Pirmais, ko pamanu pēc biedējošās nakts, ir balti griesti. Tie ir tik parasti, taču vienalga par spilgtu manām acīm. Iedomājoties par ugunsgrēku, nenormāli sāp galva, taču ir grūti nedomāt par to. Sakopoju visus savus spēkus, lai apsēstos sēdus. Pirmie mēģinājumi izrādās neveiksmīgi. Visas ķermeņa daļas iesāpas, kāja iekrampējas, un galvassāpes kļūst vēl briesmīgākas. Beidzot man izdodas apsēsties un ar muguru atgulties pret gultas malu. Ar acīm aplūkoju telpu un saprotu, ka atrodos slimnīcā. Tur, kur man jābūt.
“Viņa ir piecēlusies! Mana mīļā Klāra ir pamodusies!” mamma priecīgi iesaucas, ienākdama pa durvīm. Viņa pienāk pie manis, noskūpsta pieri un ilgi skatās acīs. “Kā tu jūties?” mamma līdzjūtīgi jautā. Pasmaidu bēdīgu, sāpīgu smaidu. Mamma pasmaida līdzīgi, pieceļas un paziņo: “Iešu pasaukt medmāsu. Un piezvanīšu pārējai ģimenei.” Pirms viņa aiziet, klusi pajautāju: “Cik ilgi es gulēju?” Mamma izdzird manu jautājumu, apstājas un atbild: “Divas nedēļas.” Zinu, ka viņa nemelo.
Atnāk medmāsa, ārsti, ģimene, radinieki. Radi nes dāvanas, bet ārsti paziņo manu veselības stāvokli. Piecelies, ēd, guli, lasi, aizej uz tualeti, iedzer zāles. Tā es nākamo nedēļu pavadu. Vienu dienu medmāsa, dodot medikamentus, saka: “Tu varētu pastaigāt pa slimnīcu un ar kādu sadraudzēties. Tev pat nav istabas biedru! Slimnīcā neesi aizgājusi tālāk par tualeti.” Mazliet nokaunējusies, pamāju ar galvu. Viņa turpina: “Ārsts to tev nebija aizliedzis.”
Izeju ārā no istabas un apņemos apskatīt slimnīcu. Ejot garām baltajām sienām un griestiem, atceros savas mājas. Tik ļoti ilgojos pēc tām. Īpaši pēc savas istabas, kur man pašai bija savs grāmatplaukts ar daudzām fantāzijas grāmatām, uz sienas virs gultas bija rokgrupu plakāti, bet uz palodzes trīs augi. Vai kāds par tiem tagad rūpējas? [..]”
3. vieta: Lita Borisova (Saulkrastu novada vidusskola)
Atriebība manā gaumē
“Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka kāds ir izdarījis kaut ko, un jūs mēģināt piedot, bet nevarat un vēlaties atriebties? Man tā noteikti ir bijis. Es jums pastāstīšu par trim manām atriebībām.
Viss sākās ar to, ka vēlējos vienlīdzīgu atriebību. Sākumā tā bija diezgan vienlīdzīga, bet varbūt aizgāju nedaudz par tālu.
1987. gada 23. augusta rītā es biju gatava tās dienas notikumam. Vēlaties uzzināt, kas ir šis notikums? Par to es pastāstīšu vēlāk, bet tagad – iemesls, kādēļ tas notika.
1985. gada 23. augustā manu tēvu nobrauca kāda mašīna. Protams, tas bija netīšām, bet es nevaru piedot personai, kas nobrauca tēvu. Tādēļ izveidoju plānu, kā atriebties. Šo plānu es jau gatavoju divus gadus, lai tas būtu perfekts. Mans tēvs šīs neuzmanīgās personas dēļ nomira, tāpēc viņai ir jāmirst. Izdomāju, ka jāatriebjas gandrīz uzreiz pēc tam, kad uzzināju par tēva nāvi. Plānu sāku kalt nākamajā dienā. Bet jūs vēl neuzzināsiet, kāds ir šis plāns, to uzzināsiet tā izpildīšanas laikā.
Biju izplānojusi visu ļoti labi, bet, lai to izdarītu, man vajadzēja uzzināt, ko viņa dara katru dienu. Un šajā dienā viņa devās skriet pa mežu. 15 minūtes pirms viņas ierašanās es izliku visu nepieciešamo. Pēc 15 minūtēm viņa skrēja, bet pēkšņi iekrita dziļā bedrē. Es pagaidīju mazu brīdi, un tad viņai iemetu ar lielu akmeni, bet tas viņu nenogalināja, viņa tikai bija bezsamaņā. Pa to laiku uzbēru nedaudz zemes, tad uzliku koka dēlus, lai gadījumā, ja kāds domā kaut ko rakt, lai atduras pret koka dēļiem un neturpina rakt. Pēc tam visu aizbēru ar zemi. Lai neviens nevarētu saprast, ka kaut kas ir noticis, iestādīju puķītes.
Bija pagājuši apmēram divi gadi pēc slepkavības, un neviens vēl par to nezināja, bet tā nepalika vēl ilgi. Pienāca diena, kad šis noslēpums atklājās. [..]
Vēlaties uzzināt, kā viss beidzās? Tagad stāvu uz klints un vēlos lēkt lejā. Neredzu jēgu vairs dzīvot. Varbūt jautājat: “Vai nožēloju paveiktās slepkavības?” Mana atbilde būtu mazliet nežēlīga: “Pēdējās divas nožēloju, bet pirmo gan ne.”
Uzrakstīju šo stāstu par dažām savas dzīves problēmām, bet rakstīšana mani nomierina, un es vēlējos dalīties ar mazu savas dzīves daļu, pirms mirstu.”
Veicināšanas balva: Emīlija Leila Mulla (Saulkrastu novada vidusskola)
Brīnums
“Ikviens no mums ir atšķirīgs – cits domīgs, talantīgs, centīgs, neatlaidīgs, cits veikls vai interesants, bet citāds. Kad kādā lietainā ziemas dienā piedzima skaists zēns, pārstāja līt, uzlēca saule, un pēkšņi parādījās varavīksne. Vai tas nav brīnums?
Zēns piedzima 24. decembrī, un viņa vārds ir Čārlijs. Bērna mammai likās, ka dzimšanas datums ir laba sagadīšanās, bet tā tomēr nebija.
Čārlijs bija kā visi citi bērni, bet, kad viņam palika pieci gadi, vecāki pamanīja, ka dēlam ir spilgta fantāzija, bet katrs bērns tādā vecumā fantazē, tāpēc viņi par to daudz nedomāja. Čārlijs bieži kavējās savās fantāzijās, tādēļ neredzēja un nedzirdēja apkārt notiekošo. Tā nenotika vienmēr, bet diezgan bieži.
Gāja laiks, un pienāca zēna devītā dzimšanas diena. Kādā saulainā pēcpusdienā ģimene izmeta līkumu pa ciemu, un tad Čārlijs parādīja, ka viņš redz supervaroni, kas lido ar pūķi, bet neviens neko tādu neredzēja. Vecāki vēl joprojām domāja, ka tā ir kārtējā dēla fantāzija. Zēns nekautrējās arvien vairāk rādīt to, ko viņš redz un dzird. Tās pavisam nebija parastas lietas. Mammai bija aizdomas, ka kaut kas nav lāga, tāpēc Čārliju aizveda pie profesionāla ārsta.
“Šis ir pats labākais ārsts ciemā,’’ mamma teica dēlam, “viņš tev palīdzēs.’’ Ārsts nesaskatīja nekādas problēmas un sacīja mammai: “Tā ir tikai bērna izcilā domāšana un fantazēšana, zēns izaugs, bet viņš ir īpašs, jo parasti bērniem šādā vecumā nav tik spilgtas fantāzijas.’’
Nākamajā rītā mamma, kā parasti, Čārliju sauca brokastīs, bet neviens neatsaucās. Viņa vēlreiz sauca, klusums. Mamma nodomāja, ka gan jau puisis atkal fantazē. Viņa iegāja istabā, bet tur neviena nebija. Viņa no uztraukuma izskrēja ārā un ieraudzīja, ka zēns ārā ķer kaut ko – drīzāk neko.”
Veicināšanas balva: Arella Zariņa (Āgenskalna Valsts ģimnāzija)
Mirkļu sablīvējums
Trolejbuss
“Nākamā pietura: “Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris!”” atskan paziņojums. Skatos mašīnās, kas pusmetru zem trolejbusa loga bezmērķīgi ripo, katra ar dvēsli vai divām bagāžā. Te sarkans džips. Un pelēka zafira. Balta tesla. Nākamā vāģa aizmugurē pa logu brīnās maza meitene. Uzsmaidu, jo tā vajag. Jo bērniem ir jāuzsmaida, lai tie paliktu bērni.
Durvis atveras. Blīvā telpa izvemj remdeni sasildītos pasažierus adatainā grūzmā un pierijas ar vidusmūža krīzi pārcietušām, smagi sakrāsotām tantēm un ar zēniem, kas pēc skolas grauž čipšus un smejas, vēl neaptverdami dzīves skaudrību.
Dienas aizskalo arhaisku, vienmuļu viļņu pulsējums, kurā kā mazs bērns jūras malā veros, neaptverot tā rijību, un gaidu nākamo lielo vilni pārkāpjam sēkli, tuvojoties ar cerību putām, un pieskrienam man pie kājām, dodot pietiekamu sparu sagaidīt gaidāmo. Sagaidīt nākamo lielo vilni.
“Jāpabeidz skola, tad būšu brīva!” Ka tik ar ne! Tad būšot darbs. Darbu nevarēšot bastot tik viegli kā ķīmiju vai datoriku. Tur nebūšot tik labu cilvēku kā skolotāji. Nebūšot cilvēku, kas velta laiku tieši tev vien mistiskā potenciāla vai neesošās cilvēces attīstības dēļ. Darbā nākotne būs mazāka uz vismaz pusi. Nebūs runas: “Kas tu vēlies kļūt, kad izaugsi liela? Kur tu mācīsies? Kas ir tavi talanti?” Būšu iesprūdusi divu uzgaidāmo telpu starpā, dzīves ārsti mani pārbaudīs, kamēr vīruss spiedīs krūtis un draudēs anulēt. Darbs būs dzīve, bet dzīve būs tukšums, un tukšums būšu es.
“Miera iela” – nievājošā balss bravūrīgi paziņo. Drīz arī mani mierīgi izvems un atstās, lai mēroju ceļu uz leiputriju vai cietoksni, kā nu kuru reizi.
Kāpēc turpinu brīvprātīgi slīgt haosa miglā? Man taču gribas piesātināties ar kultūru, uzsūkt to, dzīvot tajā, nevis dienu no dienas smērēt acis ar hlorūdeni un būt bezspēka iemiesojumam ik vakaru! Esmu sevi ieslodzījusi kā Plato alā, atsakoties ticēt, ka spēju mainīties, lai gan atsacīšanos pavisam skaidri apzinos.
Zinu arī, ka šos mirkļus drīz aizmirsīšu. Cilvēka iedomu klints, kurā sākts un balstīts itin viss, kas tam šķiet taisns, pareizs esam, nav nekas vairāk nekā smilšu čupiņa, kuru reizēm parausta vējš, citreiz apsiekalo jūra, bet trakākais, kad kāds riktīgais Homo sapiens to ieber smilšu pulkstenī. Jā, tad, nudien, ir beigas.”
Veicināšanas balva: Grēta Volkoviča (Āgenskalna Valsts ģimnāzija)
Ceļš uz vienpatību
“2022. gada 16. novembra rītā Vidzemes dienvidrietumos, Rīgas jūras līcī, valda ciklons. Dzirdot griezīgo modinātāju, kas jau vairākus mēnešus atskaņo dziedātājas “Pink” 2008. gada skaņdarbu “So What”, es pamostos nosalusi, drebēdama un ar pusmetru garu, baltu plīša lācīti pie sāna, kas manu pieskārienu nebija jutis kopš sākumskolas.
Plkst. 6.15 es saņemos izkāpt no gultas, lai nomazgātu smalkos, bālos kristāliņus, kas izveidojušies zem manām pietūkušajām acīm, cenzdamās aizmirst skarbo ziņu par “citiem cilvēkiem” un “draudzības saglabāšanu”, ko saņēmu plkst. 23.38 iepriekšējā vakarā. Domas par skaidru, konkrētu nākotni tagad šķiet atšķaidītas ar krietnu devu sālsūdens. Aplūkoju sevi spogulī. Lemju pagātnes pēdas aizklāt ar tumšu “ARTDECO” acu zīmuli, uz kura mazos, sudrabotos “Sans Serif” burtiņos rakstīts “high performance”, “smooth formula” un, visbūtiskāk, “waterproof”. Pēc pusotras stundas es, sakopodama spēkus, speru pirmo soli jaunā trešdienā, jaunā pasaulē, kas šķiet aukstāka un riebīga par iepriekšējo.
Plkst. 8.52 no galapunkta izbrauc 25. trolejbuss, kura priekšējā gala labajā pusē sēžu es, un, tuvojoties pieturai “Kapseļu iela”, uz mana vaiga atkal veidojas šaura, duļķaina tērcīte. Grūti teikt, kas sāp vairāk: zudušais vai nekad nebijušais.”
2. grupa
3. vieta: Viktorija Graubiņa (Rīgas 64. vidusskola)
Sonāte otrajā personā
Pirmā daļa. Ieklausieties!
“Debesis un elle joprojām strīdas, kurš tad no viņiem īsti izgudroja mākslīgās lilijas. Mūžīgi ziedošais pušķītis uz palodzes ir nemirstīgs, bet tu nē. Tik vēlu rudenī īstas lilijas vairs nedabūt, priecājies, ka mazbērni tev atveda kaut vai šīs, tomēr pati sēdi tagad un lauzi galvu, vai tev tās īsti patīk. Tas ir grēks vai debesu dāvana, kas pēcpusdienas saulē gozējas uz palodzes tavā mīļākajā kristāla vāzē?
Tuvojas Ziemassvētki. Bērni un mazbērni, kā katru gadu, tev zvanīs un aicinās pie sevis paciemoties, tas tomēr esot prieka un kopā būšanas laiks. Bet tu nē. Nē, nē un nē. Labāk sēdēsi viena, ietinusies džemperos un segās ar karstvīna krūzi plaukstās pie loga, tukši blenzīsi uz mūžīgajām lilijām un nolādēsi visus, kas priecājas. Vārīsies pati savās dusmās, čukstēsi riebeklības, daži vārdi pat paspruks pār lūpām skaļākā balsī un izsaucienā. Labi vismaz, ka kaimiņi tad būs projām pie saviem mazbērniem, pat kauns domāt, ko viņi par tādu veču padomātu.
Aristotelis uzlec uz palodzes, saviebis purnu krunkās, zilzaļajām acīm šaudoties līdzi krītošajām koku lapām otrpus logam. Kas notiek tajā mazajā galviņā? Pēkšņi viņš asi pagriež galvu un lūr man tieši virsū. Jā, viņam ir gudrs skatiens, gluži kā vārda brālim, tomēr sētas runci – miskastnieku, bez šķirnes vai radurakstiem – tu varēji nosaukt arī adekvātākā vārdā. Tu pamani šo mazo kustību, arī pagriez galvu pret sienu un skaties man tieši cauri. Aristotelis kaut ko noņurd īdzīgā tembrā, noraušas no palodzes un iztipina ārā no istabas.
Tā jau ir, runčuk, – tu saki, – tagad veļu laiks, visādi šai mājai cauri staigā.
Rādīšu es tev visādus! Es viens tev vazājos līdzi pa tavu nu jau šauro un bezkrāsaino dzīvi.
Uz galda ar rēgaini zilu gaismu iedegas telefona ekrāns. Neskrien skatīties, nesteidzies, tā nav ne īsziņa, ne zvans, tikai feisbuks. Zini, tādai vecai īgņai tu tur esi par aktīvu – lasi, raksti, dalies, komentē garus pātarus un bāzies visur ar savu viedokli. Turklāt tā viena gaišreģe, kam tu seko tik apskaužami dedzīgi, bieži melo, viņai pasaules gals pienāk reizi divos mēnešos. Ja tā padomā, vienu tu vēl paspēsi pieredzēt vēl šajā gadā. Varbūt šoreiz tas notiks pa īstam, viss beigsies, pienāks laiks, kad elle un debesis sajauksies vienā kamolā un aizripos tumšā kosmosa kaktā krāt putekļus, tad tavas lilijas pārdzīvos mūs visus.”
