Dažiem telpaugiem šūnsulā ir indīgas vielas, kas gan var palīdzēt ārstēt slimības… Ieskaties apkopojumā, kuri tie ir! 0
Zane Purne, Nacionālā botāniskā dārza oranžērijas vadītāja / Latvijas Mediji
Bieži nākas cīnīties ar iesīkstējušiem uzskatiem, ka indīgie telpaugi ir kaut kas sevišķi kaitīgs un tos telpās labāk neaudzēt. Tomēr tā nebūt nav.
Augu indīgumam ir interesants skaidrojums, proti, ka visiem telpaugiem šūnsulā ir vairāk vai mazāk dažādas indīgas vielas – alkaloīdi. Atšķirīgiem telpaugiem indīgās vielas var koncentrēties augļos, lapās, ziedos, kā arī citās auga virszemes un zemzemes daļās. Raugoties no ārstnieciskā viedokļa, indīgo telpaugu atšķirīgās daļas izmanto dažādu zāļu izgatavošanā, tādējādi pasaulē šie augi tiek dēvēti par Dieva augiem, jo palīdz ārstēt slimības.
Šie indīgie telpaugi (sugas mazāk, bet šķirnes ļoti daudz) ir zaudējuši daļu indīguma. Piemēram, kaktuss Viljama lofofora (Lophophora williamsii) ir pilnībā zaudējis savu narkotisko iedarbību. Tādējādi neviens telpā audzētais indīgais telpaugs ar savu klātbūtni nevar letāli kaitēt ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Pārmērīgi lietojot (cilvēkiem ļoti patīk augus dalīt labajos un sliktajos) labos, neindīgos augus, piemēram, kokveida aloji (Aloe arborescens) vai plūksnaino kalanhoji (Kalanchoe pinnata), varam organismā izraisīt nepatīkamas, negatīvas izjūtas. Jau 16. gadsimtā Paracelzs rakstīja: “Ikvienā lietā ir inde, nav nekā, kas nesaturētu indi. Tikai no devas atkarīgs, vai kaut kas ir indīgs vai nav.’’
Telpās biežāk audzētie nosacīti indīgie augi
Visplašāk telpās ir pārstāvēta kallu (Araceae) dzimta, kurā visi augi ir ar bagātīgu alkaloīdu devu. Populārākie ir spatifīlas (Spathiphyllum) – lieli un mazi lakstaugi ar bagātīgu daudzumu lapu un baltiem neīstiem ziediem, kuri aptver īsto ziedu vārpu. Ja spatifīlām pietiek gaismas, tās zied visu gadu. Augus pārstāda, kad nepieciešama cera dalīšana, jo pārāk biezi saauguši dzinumi traucē attīstīties ziediem. Spatifīlas nedrīkst pārliet, un tām nepatīk tiešie saules stari.
Skaisto, košo ziedu antūrijas (Anthurium) vislabāk aug ļoti siltās, gaišās telpās ar mitru gaisu. Līdzīgi kā spatifīlas, tās vēlas nemainīgu gaisa temperatūru un vienmērīgi mērenu laistīšanu. Aug trūdvielām bagātā augsnē, kurai klāt pievienotas priežu mizas, sfagnu sūnas. Antūrijas pārstāda reizi 3–4 gados, ja nepieciešams, no vecākauga var atdalīt kādu dzinumu pastāvīgai audzēšanai.
Vairākus metrus garie filodendri (Philodendron) ir liānas, kurām vajadzīgs balsts.
Filodendru galotnes nedrīkst apgriezt, tad augi nezied, jo ziedi attīstās attiecīga garuma dzinumu galotnēs.
Filodendrus var pavairot ar galotnes un stumbra spraudeņiem, kuriem var būt arī viens lapu mezgls, parasti izmanto spraudeņus ar 2 lapu mezgliem. Lai veidotos ziedi, filodendri jāaudzē gaišā, saulainā vietā. Augi labi pacieš gan neparedzētu sausumu, gan īslaicīgu slapjumu.
Dīfenbahijām (Dieffenbachia) ir indīga bezkrāsaina, specifiskas smaržas šūnsula, tādējādi jebkādus šo augu kopšanas darbus vajadzētu veikt cimdos. It īpaši griežot dīfenbahiju sulīgās lapas, stumbrus, jāuzmanās no šūnsulas pilienu iekļūšanas acīs, mutē. Mūžzaļajām, daudzgadīgajām dīfenbahijām piemērotas gaišas, saulainas telpas ar vienmērīgu siltu temperatūru visa gada garumā. Viegli vairojas ar lapainiem galotnes un bezlapu stumbra gabaliņiem, kuriem ir vismaz 2–3 lapu mezglu vietas. Necieš pārlaistīšanu. Dažādu šķirņu un sugu dīfenbahijas var būt mazi, cilvēka augumā, gan lieli daudzdzinumu krūmi.
Vēl viena – eiforbiju (Euphorbiaceae) – dzimta, kurā visi audzētie telpaugi ir ar baltu pienveida šūnsulu. Ziemassvētku zvaigznes jeb puansetijas (Euphorbia pulcherrima syn. Poinsettia) ar dažādu krāsu neīstajiem ziediem, pēc noziedēšanas tās nevajag izmest, bet apgriezt un audzēt tālāk. Nākamajā gadā augi uzziedēs ar daudziem, bet sīkākiem ziediem, kas nereti padara puansetijas krūmiņus interesantākus. Puansetijas visu gadu jāaudzē siltumā, gaismā, neiekaltējot un nepārlejot. Augus pavairo vasarā ar galotņu spraudeņiem.
Bieži audzētā trīsšķautņu eiforbija (E. trigona), kuru bieži jauc ar kaktusu, jo augam bez lapām ir arī ērkšķi. Telpās tā izaug 2–3 metru augstumā. Viegli vairojas ar galotņu spraudeņiem, kuri pirms spraušanas jāpatur siltā ūdenī, lai apturētu šūnsulas izdalīšanos. Trīsšķautņu eiforbija labi padodas apgriešanai, tikai jāuzmanās no pienbaltās šūnsulas, kura bagātīgi tecēs no griezuma vietām. Uz stumbra šķautnēm bagātīgi attīstās sīki grūti pamanāmi ziediņi.
Mila eiforbija jeb Kristus ērkšķis (E. milli) ir daudzgadīgs sukulents ar pelēkbaltiem stumbriem, zariem, koši zaļām, plānām, mazām lapiņām un asinskrāsas neīstajiem ziediņiem, kuri zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Ja augu griež ļoti siltā laikā, tad pienbaltajai šūnsulai ir specifiska, nedaudz smacējoša smarža. Viegli vairojas ar galotnes spraudeņiem, kurus sprauž vairākus vienā podā, lai ātrāk izveidotos kupls krūms. Teicami padodas apgriešanai, lai atjaunotos vecie pārkoksnējušies zari. Mila eiforbija labi jūtas kopā ar kaktusiem, kuriem ziemas mēnešos vajadzīga zema temperatūra.
Arī plašajā kaktusu (Cactaceae) dzimtā ir kaktusi ar indīgu šūnsulu, piemēram, Ariocarpus retusus, Carnegiea gigantea, Pachycereus pecten-aborignum, Pelecyphora aselliformis,Trichocereus pachanoi utt., kurus to dzimtenē vietējie iedzīvotāji izmanto dažādos rituālos.
Mazāku dzimtu atsevišķu ģinšu pārstāvji
Sārtās katarantes (Catharanthus roseus) visas daļas, ieskaitot arī rozā ziedlapiņas, ir indīgas. Veikalos parasti nopērkamas šīs sugas šķirnes, kuras ir nelielas, kompaktas formas, daudzzaraini krūmiņi ar lielākiem ziediem nekā sugai, baltā un dažādu toņu rozā krāsās. Mūžzaļos, daudzgadīgos augus nedrīkst iekaltēt, tad savīst un nobirst visi ziedi, arī daļa ziedpumpuru. Sārto kataranti izmanto zāļu pagatavošanā, kuras lieto, ārstējot ļaundabīgus audzējus. Viduslaikos sārto kataranti uzskatīja par brīnumzāli un nēsāja līdzi kā talismanu, kas sargā no nelabiem gariem.
Oleandri (Nerium oleander) ir gandrīz visu gadu ziedoši telpaugi, kuri labprāt ziemas mēnešos atpūšas gaišā un noteikti vēsā, ap 5–8 °C, telpā, pārējā laikā labi aug istabas temperatūrā. Oleandriem ir indīga šūnsula un reibinoša ziedu smarža. Griežot zarus un lapas, jāsargājas no bezkrāsainās sulas, kas bagātīgi izdalās.
Daudzos darba gados dzirdētas interesantas atsauces – vienam sula uz ādas rada apgrūtinošu iekaisumu, citam izārstē ieilgušu ekzēmu, kura gadiem nepadevās, lietojot aptiekas – recepšu – zāles.
(Noteikti nevajag atkārtot, jo, kas der vienam, nederēs tūkstošiem! Un vislabāk iepriekš konsultēties ar savu ārstu.)
Lapainie galotņu spraudeņi sakņojas vidēji viegli. Oleandri, ziemas periodā negaidot piedzīvojot 0 °C temperatūru, var nomest lapas, jaunas ataug agri pavasarī.
Mūžzaļie, daudzgadīgie, pavasarī un vasaras sākumā ziliem ziediem bagātīgi ziedošie brunfelziju (Brunfelsia) divmetrīgie krūmi patīkami, neuzbāzīgi, bet reibinoši smaržo. Augus noteikti nepieciešams audzēt gaišās telpās. Brunfelzijām indīgas ir tikai saknes, kuras satur dažādus alkaloīdus. Amazones indiāņi no saknēm brūvēja dzērienu, kas izraisīja halucinācijas. Brunfelzijas nīkuļo un nezied, ja tām nav vienmērīgi siltas telpas, kurās temperatūra nav zemāka par 20 °C. Indīgās auga saknes necieš pat vismazāko lieka ūdens daudzumu. Pārliešana un gaisa temperatūras pazemināšanās izsauc lapu dzeltēšanu, sīku lapu augšanu un lapu nobiršanu. Ziemas mēnešos, kad gaismas maz, brunfelzijas audzē vēsā telpā.
Resnā adēnija jeb tuksneša roze (Adenium obesum) ir daudzgadīgs sukulents ar pamatīgu stumbru, kurā uzkrājas ūdens un barības vielas izdzīvošanai tuksnesī ilgajā bezlietus periodā. Sārtie, gandrīz sarkanie ziedi ir milzīgi. Sastopamas šķirnes ar citas krāsas ziediem. Visas auga daļas ir indīgas. Var uzziedēt pavasarī un rudenī. Superjutīgs! augs pret lieku daudzumu ūdens saknēs. Labi aug siltās, gaišās un saulainās telpās, bet ziemā, kad gaismas maz, jāsamazina gaisa temperatūra, taču ne zemāk par 15 °C.
Pavasarī bagātīgi ziedošās klīvijas (Clivia) siltās un gaišās telpās audzē kā nelielus 1–2 dzinumu augus līdz pat daudzdzinumu ceriem 1 metra diametrā. Spilgti oranžo ziedu čemuri nedaudz paceļas virs tumši zaļajām garajām siksnveida lapām. Klīvijām ir indīga šūnsula, kas bagātīgi pil no daļēji nogrieztajām lapām. Šūnsulai nokļūstot uz ādas, laikus nenomazgājot, tā var izraisīt niezi, apsārtumu, iekaisumu. Tādēļ, lai mazinātu šūnsulas izdalīšanos, ziedus un lapas nevis griež, bet izrauj. Arī resnās, gaišās, viegli lūstošās saknes pārstādot uzmanīgi jāpārliek no viena poda otrā, lai tās lieki nesavainotu. Klīvijas stāda platos, dziļos podos, lai lapainie dzinumi varētu brīvi izvietoties un saknes nebūtu pārāk cieši saspiestas. Arī pārāk daudz augsnes klīvijas saknēm nevajag, citādi tās aug lapās un slinki veido ziedus.
Vēl mūsu telpas izdaiļo eņģeļtaures jeb daturas (Datura), āmurkrūmi jeb cestrumi (Cestrum), skaistnātres jeb koleusi (Coleus), justīcijas (Justicia), pandāni (Pandanus), solandras (Solandra), cietējpuķes jeb pasifloras (Passiflora) un citi telpaugi, kuri ar savu skaisto ziedēšanu uz laiku ļauj aizmirst mūsu sliktās, nepareizās domas par indīgajiem telpaugiem.
Padoms
Ar jebkuru telpaugu jāievēro piesardzība – to lapas, ziedus, mizu utt. nevajag košļāt, bet, griežot tos, jāvelk rokā cimdi, vēlams acis aizsargāt ar brillēm. Jāatceras, ka tomēr esam dažādi jutīgi pret šiem indīgajiem telpaugiem. Katram cilvēkam ir savs garīgais un fiziskais sajūtu slieksnis, kurā diemžēl ietilpst arī slimības, tādējādi ļoti uzmanīgi vajadzētu izvēlēties sev līdzās augošos telpaugus. Piemēram, ja no dīfenbahijas ir jānoņem tikai viena lapa, pēc šīs niecīgās procedūras rokas obligāti jānomazgā ar ziepēm.
