Dažiem televīzijas raidījumiem tīšuprāt cenšas samazināt skatītāju skaitu 0
Kādā svētdienas rītā es, kā svētdienās ierasts, pulksten astoņos ieslēdzu televizoru, lai noskatītos savu un, jādomā, daudzu iecienīto raidījumu “Laika dimensija”, bet izrādījās – raidījums ir pārcelts uz otrdienas pusnakti.
Tā vietā televīzija tagad rāda filmiņu bērniem “Auniņš Timijs” kā “bē” visiem tiem, kuri vismaz vienu nedēļas dienu sāka ar kaut ko, kas runā par dzīves galvenajām lietām. Kā “bē” tiem, kurus nopietni interesē, kas ar mums šodien notiek, kā “bē” arī tiem, kas dažādu apstākļu dēļ netiek nekur no mājas laukā un kuriem vienīgais logs uz pasauli ir televizors.
Jau pirms tam aizdomīga šķita raidījuma nosaukuma maiņa, sākotnēji tas saucās “Garīgā dimensija”, kas daudz pilnīgāk atspoguļoja raidījuma saturu. Kas ir laika dimensija – stunda, gads, vasara, ziema? Tik vēlās stundās ielikt raidījumus, kas prasa uzmanību un garīgu piepūli, nozīmē tīšuprāt samazināt skatītāju skaitu, lai pēc laika raidījumus varētu vispār svītrot, kā tas jau ir noticis ar raidījumu “Šeit un tagad”.
Vērojot, no vienas puses, sabiedrības noslāņošanos un alkainu veltīšanos patērnieciskām interesēm, no otras – garīgo vērtību aizstāšanu ar daudzveidīgiem surogātiem, kalpošanu miesas kultam un visa, kam kāds sakars ar sakrālo, zaimošanu, nevar nedomāt par apzinātu, ne vairs vienkāršu, bet augstāko politiku, kuras interesēs ir globāls, bezdomu pūlis ar tikai dažām tam piemītošām dzīvības funkcijām.
Patiesi pravietisks ir bijis Džordžs Orvels, rakstīdams savas politiskās alegorijas. Viņa aprakstītā Patiesības ministrija šodien taču darbojas vai ikvienā institūcijā, proti, piesedz nebūšanas, vilto faktus, sacer neīstenojamus projektus un melīgus pārskatus.
Pārbīdīšana nozīmē gan cilvēku atlaišanu un pārcelšanu tiem neatbilstošos amatos, gan akcentu pārlikšanu šauram cilvēku lokam vai kādai ideoloģijai vēlamā virzienā. Tu skaties, klausies un ar laiku saproti – politiķiem un politikas pētniekiem, aptauju rezultātiem un to komentētājiem, dažādiem ekspertiem patiesībā uzticēties nedrīkst.
Paradoksāli, bet gluži pretēji tam, ko īsteno visu nokrāsu ateisti, tieši ar bezdievīgām metodēm cilvēkus var piespiest paļauties vienīgi uz Dievu. Kad tāds pliks “būs labi” cilvēkus vairs neuzrunā, viņi griežas pie Visaugstākā, kā to izdarīja zvārdenieki, noturot aizlūgumu par viņiem piederošās zemes nosargāšanu. Neviena pārbīdīšana nenotiek pati no sevis, to kādi īsteno, apgalvojot, ka tas tiek darīts kaut kā uzlabošanas vārdā. Pēdējos divdesmit gados esam tā “uzlabojušies”, ka Latvija drīz skaitīsies jaunatklājamā zeme, taču jaunatklājēji diemžēl nebūsim mēs. Nevajag sabiezināt krāsas? Vajag, jo mēs diemžēl jau esam pieradināti pie tā, ka viss ir relatīvs un tālab pieļaujams. Starp citu, īstenībā nesakņota optimisma sludināšana arī ir viens no Patiesības ministrijas uzdevumiem.
