Dažiem stāstiem laimīgs turpinājums 0
“Labklājība ir tur, kur ir nodarbinātība, bet piešķirt naudu tāpat vien, bez darba, noteikti nevajadzētu,” saka Balvu novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Anita Petrova, atbildot uz jautājumu, vai sociālie pabalsti ir sabojājuši daļu sabiedrības?
“Pabalsts arī ir nauda, un tā no zila gaisa nerodas. Ja cilvēks līdzdarbojas, nāk un strādā noteiktās stundas, tas ir normāli. Bet bija periods, kad pabalsta saņēmēju nedrīkstējām nekādā veidā nodarbināt. Mums nācās izdomāt dažādus stāstus tā, lai nekur neparādītos, ka tas ir bijis darbs.”
Laukus nedrīkst iztukšot!
Tagad situācija ir uzlabojusies, bet, domājot par turpmāko, viņa uzskata, ka esošā pabalstu sistēma jāsaglabā tādā pašā apmērā, toties obligāti būtu jāpalielina minimālā darba alga, kas šobrīd ir 200 latu. Tad ilgstošajiem bezdarbniekiem būtu lielāka motivācija meklēt iespēju strādāt, nekā tas ir šobrīd, kad pabalstos un cita veida palīdzībā saņemtais ir pat lielāks nekā tam, kurš strādā.
Anita novērojusi, ka ne mazums bezdarbnieku izraujas no bezdarba un pabalstu atkarības. Visbiežāk tie ir cilvēki, kas iesaistījušies Nodarbinātības valsts aģentūras mērķ-programmās, arī algoto pagaidu sabiedrisko darbu pasākumā.
“Uz šo programmu var lūkoties dažādi, var teikt, ka atalgojums ir mazs, sociālo garantiju tikpat kā nekādu, bet arī 100 lati cilvēka dzīvē, kad nav nekā, ir atbalsts. Turklāt viņš atrodas sabiedrībā, veido sociālos kontaktus, tāpat darbā sevi jādisciplinē, jāparāda potenciālajam darba devējam, ka viņam var uzticēties. Vissliktākais ir sēdēt mājās un nedarīt neko.”
Anita arī uzskata, ka nedrīkst iztukšot laukus un visus aicināt uz pilsētu. Jaunās ģimenes būtu īpaši jāmudina dzīvot laukos, piedāvājot tādu kā starta kapitālu. Pretī varētu prasīt noteiktu gadu skaitu dzīvot laukos, apstrādājot zemīti un tādā veidā vismaz savu ģimeni nodrošinot ar pārtikas produktiem.Finansējumu piešķirtu par konkrēti paveiktiem darbiem – izaudzētu labību, lopiem, iespējams, arī par sakārtotu apkārtni vai kārtībā savestu māju. Anita neslēpj, ka priekšlikumam esot pietiekami daudz noliedzēju, turklāt neesot skaidrības arī par mehānismu, kā to visu realizēt. “Bet tas, ka laukos cilvēkiem ir jābūt un tur arī jāstrādā, ir negrozāma patiesība,” pārliecināta A. Petrova.
Pozitīvo piemēru netrūkst
Bet runājot par sociālā darbinieka ikdienu, vadītāja nenoliedz, ka pozitīvo piemēru nemaz nav tik maz. Daļa no tiem saistās ar ģimenēm sarežģītos dzīves periodos. Ja vecāki ieklausās sociālā darbinieka teiktajā, kopīgiem spēkiem tiek atrasta izeja un šīs situācijas sakārtojas.
“No pēdējā laikā piedzīvotā prātā nāk ģimene, kurā gan vīrs, gan sieva bija kļuvuši par alkoholiķiem, un bāriņtiesa no ģimenes izņēma visus trīs bērnus. Tad gan abi vecāki piekrita ārstēties un dzīve mainījās – bērni atgriezās ģimenē, vecāki vada saimniecību un ar diezgan labiem panākumiem. Ļoti priecājamies par šiem gadījumiem.”
Anita atceras arī kādu jaunu cilvēku, kurš apsaldēto kāju dēļ bija kļuvis par invalīdu. “Tas arī viens labs piemērs, kā var saņemties un mainīt savu dzīvi.” Par viņu ziņoja kolēģi no Rīgas pilsētas sociālā dienesta, jo Balvi bija šā cilvēka pēdējā deklarētā dzīvesvieta. Sociālie darbinieki pārveduši puisi uz pansionātu “Balvi”. Pēc kāda laika viņš ratiņos ieradies domē un lūdzis piešķirt atsevišķu mājokli. Taču jaunais cilvēks mīlēja iedzert, tāpēc lūgums tika noraidīts.
Tomēr, pateicoties sociālajiem darbiniekiem un dažādām motivācijas pro-grammām, jaunais vīrietis spēja atteikties no alkohola. Viņam piešķīra dzīvokli sociālajā mājā, kas pielāgota cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Šajā periodā viņš tika pie protēzēm, jo cilvēks ir gados jauns un fiziski spēcīgs. Iemācījās staigāt, un nezinātājs pat nenojauta par protēzēm. Bet šā stāsta laimīgais turpinājums saistās ar to, ka puisis atrada savu otro pusīti, izveidoja ģimeni, pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā, sameklēja tur arī darbu. Cilvēks, ieklausoties sociālo darbinieku padomos un līdzdarbojoties, spēja sakārtot savu dzīvi tiktāl, ka atgriezās sabiedrībā kā pilntiesīgs tās loceklis,” ar gandarījumu uzsver A. Petrova.
Interese par patversmes sievietēm
Viņa atzīst sociālo darbinieku nopelnus, jo būt profesionālim nozīmē būt tik gudram savās zināšanās un prasmēs, lai savu klientu morāli atbalstītu, jo finansiālo atbalstu jau paredz likumdošana un pašvaldības atbalsta sistēma. Par īstu sociālo darbinieku speciālists kļūst pēc diviem trim gadiem, kad pēc augstskolā apgūtās teorijas viņš izgājis arī praktisko dzīves skolu.
Klienti ir ļoti dažādi, un materiālā situācija nebūt nav noteicošā, kas atved cilvēku uz sociālo dienestu. “Grūtības ir ne jau ar trūcīgākajiem cilvēkiem, bet ar tiem, kuru ienākumi nemaz tik mazi nav, bet tos rūpīgi slēpj. Kad tas atklājas, klients ieņem aizsardzības pozīciju, cenšoties izcīnīt savu taisnību,” atklāj sociālā dienesta vadītāja.
Neapšaubāmi, sarežģītākā mērķauditorija ir iedzīvotāji vecumā pēc 40 gadiem, un tie pārsvarā ir vientuļie vīrieši ar atkarības problēmām. Šie cilvēki lielākoties ir arī pastāvīgie nakts patversmes klienti, sevišķi ziemas periodā. Šobrīd nakts patversmē paredzētas 10 vīriešu vietas un tās ir aizpildītas. Sievietēm paredzētas tikai piecas, un lielākoties tās nav aizņemtas.
Sociālajam dienestam nereti piezvana vīrieši, taujājot, vai nakts patversmē nav apmetušās sievietes, kas palikušas bez jumta virs galvas. Šiem zvanītājiem nav ļaunu nodomu, parasti saimniecībā vajadzīgas palīdzes vai otrs cilvēks, kas kliedētu vientulību. Ne vienmēr sievietes, kas nonāk patversmē, ir pagrimušas. “Šīs klientes savu problēmu risināšanā vairāk ieinteresētas, tāpēc samērā ātri – ar vai bez sociālo darbinieku palīdzības – savu ikdienu sakārto tiktāl, ka atrod pastāvīgu dzīvesvietu,” atzīst Anita Petrova.
Viedoklis
Andris Kazinovskis, Balvu novada domes priekšsēdētājs: “Protams, sociālais darbs nav viegls, taču ar klientiem viss tiek izrunāts, noskaidrots un pēc vajadzības arī palīdzēts. Sociālais dienests ir tas dienests, kas strādā pozitīvi. Izveidots arī labs darbinieku kolektīvs, un tas nevar tapt īsā laikā, Anitai tas izdevies. Uzskatu, ka pēc pašvaldību vēlēšanām šovasar šī joma būs tā, kas jaunajai novada domei sagādās vismazāk rūpju.”
Silvija Šimfa, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece sociālajos jautājumos: “Daudzu pašvaldību sociālie darbinieki no balvēniešiem ir gan mācījušies, gan pārņēmuši pieredzi, kā veidot sociālā darba sistēmu. Bet vadītāja Anita Petrova man ir tas cilvēks, ar kuru varu konsultēties, kurai prasu padomu vai viedokli par sociālā darba problēmām un to risināšanu.”
