Kā pārvarēt apātiju un kļūt par savas dzīves saimnieci? Vērtīgi padomi 1
“Es esmu tāda sliiiiiiiiinka… Mierīgi varētu uzvarēt slinkuma čempionātā. Visus pārspēšu apātijā. Uzstādīšu pasaules rekordu bezdarbībā”. Lielisks variants kā vājumu pārvērst par spēku. Var kļūt par visu sliņķu iedvesmotāju. Taču labāk rīkosimies savādāk. Vēl interesantāk, un iziesim no pasivitātes kā īstas uzvarētājas!
Slinkums, gribas trūkums, vai kas man traucē rīkoties?
Atbilde it kā atrodas pašā virspusē. Nedaru, tātad negribu. Bet kā gan var negribēt kustēties, strādāt, ar sevi, vingrināt ķermeni, sasniegt panākumus? Kā var dienām ilgi vāļāties gultā, tikai retu reizi aizdegoties ar kādu ģeniālu ideju. Patiesībā tas ir reāli. Un daudzas no mums ir saskārušās ar slinķa dzīvesveidu. Tikai iemesli tam ir dažādi.
Pasivitāte var būt smagu pārdzīvojumu rezultāts. Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, atlaišana no darba. Vai arī viss vienlaicīgi. Cilvēks salūzt apstākļu ietekmē un kļūst par dārzeni. Iespējams, zaudē dzīves jēgu, grimst skumjās un bēdās un negrib redzēt nākotni.
Apātija var pāriet pāris nedēļās vai mēnešos. Tā var pārvērsties par ieradumu. Tad apziņa uz daudziem gadiem ieslīgst miegā, sapņi pazūd un viss pamirst, draudzenes melnā mantijā ar izkapti rokā, gaidās.
Taču jebkuru ieradumu var izmainīt! Un, ja iekšā mīt stingra apņemšanās pārvarēt bezdarbību, tad pietiek vien uzzināt, kas tam tieši vajadzīgs un maigi ievilkt sevi atpakaļ dzīves bangās.
Plaša redzējuma trūkums kā pasivitātes iemesls
“Kad nezini, kā dēļ tu dzīvo, tu dzīvo kā nebūt, dienu no dienas, priecājies par to, ka pienāk nakts un miegā varēsi iegremdēt garlaicīgo jautājumu par to, kāpēc dzīvoji šo dienu un kāpēc dzīvosi rīt”.
I.A.Gončarovs “Ablomovs”
Vēl viens totāla slinkuma iemesls – sava ceļa neizpratne. Nespēja noformulēt visas savas dzīves mērķi. Ja nezinu, kā dēļ es dzīvoju, tad kāpēc man vispār kaut ko darīt?
Ir tādi cilvēki, kuriem nepietiek vien ar to, ka vienkārši jānopelna nauda, jāizveido ģimene, jāizaudzina bērni un svētdienās jādodas uz kino vai baznīcu. Viņu dvēsele vēlas ko vairāk. Bet tad, kad tie nesaprot, ko tieši viņiem vajag laimei, tad var pārstāt dzīvot aktīvu dzīvi.
Sākumā okupēt dīvānu, ģeniālas idejas meklējumos, diendienā gremdēties sapņos, iedomājoties sevi visdažādākajos ampluā – aktieris, uzņēmējs, ģeniāls koučs, bestselleru autors… Varbūt arī mēģina kaut ko. Taču visbiežāk piekūst no šāda veida izklaidēm, ne no kā negūstot spēcīgu impulsu.
Te nu atnāk īsta apātija. Cilvēku aprij sajūta, ka nevari šai pasaulei neko dot. Dzīves misija nav atrasta, nav vēlēšanās atgriezties “vāveres ritenī”. Es te vēl nedaudz pagulēšu.
