Daži vaibsti sabiedrības profilā 0
Mūsdienu dramaturģijas visai marginālajā kopainā Jasmīnas Rezā teksti izceļas ar savu pašvērtību, kura nav pilnībā atkarīga no režisoriskajām manipulācijām ar darbības vizualizāciju un konceptuālām jēgas pārbīdēm, bet vienlaikus neizslēdz iespējas tādām pievērsties uz skatuves caur estetizētām stila izpausmēm.
Viņas lugas dod iespēju pacelties citā eksistences vai apziņas līmenī un gluži ikdienišķās situācijās saskatīt cilvēka rīcības un uzvedības absurdos aspektus, kuriem sadzīvē nepievēršam lielu uzmanību, būdami aizņemti un pārņemti ar sava statusa nodrošināšanu sabiedrības sociālajā struktūrā. Šodienas cilvēks tajā identificējas ar personu (amatu, sociālo lomu, statusu) un šajā procesā arvien vairāk un vairāk pazaudē pats sevi. Psiholoģijā to sauc par deflāciju un Jasmīnas Rezā teksti precīzi atklāj to, kas aiz šī jēdziena slēpjas.
Otra (aiz “ART”) pasaulē spēlētākā dramaturģes luga “Slaktiņa dievs” būtībā ir vērīga ielūkošanās sabiedrības profilā, lai parādītu to, kas slēpjas aiz tās kosmētiski retušētajiem vaibstiem. Divas ģimenes, kuru atvases parkā nopietni sakāvušās, tiekas Valonu apartamentos, lai pārrunātu radušās situācijas sekas, pusaudžu audzināšanas problēmas un iepējamos risinājumus. Scenogrāfa Ivara Veinberga rozā toņos ieturētais interjers dod priekšlaicīgu mājienu gan par Valonu pāra mietpilsoniski slideno gaumi, gan arī par tiem priekšstatiem, kas veido viņu pasaules redzējumu. Anete un Alēns Reiji savu piederību šķietami pārākām aprindām iezīmē ar zināmu stila izjūtu apgērbā un izturēšanās manierē, liekot noprast, ka konfrontācija šeit ir neizbēgama. Saruna, kā jau civilizētā sabiedrībā pieņemts, sākas ar savstarpēju atvainošanos, diplomātiskiem mēģinājumiem izskaidrot bērnu incidenta cēloņus un savas pozīcijas ieskicēšanu.
Veronika Valona, Ingas Misānes aizrautīgi piemeklētās aktierizpausmēs, tiecas jautājumu pacelt līdz “augsti morālām” kategorijām, bet Mišels Valons, Jānim Āmanim atzīstami iemiesojoties “vienkāršā cilvēka ādā”, sliecas ieņemt samierinošu nostāju un ierindot notikušo dabiskajos pusaudžu nobriešanas sarežģījumos. Alēns Reijs Mārtiņa Egliena acīgi pielāgotajā lomas zīmējumā, būdams pašpārliecināts advokāts, savu viedokli formulē tīri juridiskos terminos – izlīgums un kompensācija par izsistajiem zobiem. Ne tik viennozīmīgi tverams izrādē ir Evijas Krūzes veidotais Anetes Reijas tēls, kuras slēptās neirozes un nepiepildītā laulība izvēršas stipri konvulsīvās reakcijās, sagādājot nelielus šoka brīžus apkārtējiem. No visas tās izlikšanās, kas, paslēpta aiz plāna kultūras slānīša, valda šajā sabiedrības mikromodelī, viņai nāk vēmiens un puķu plosīšana finālā ir viņas īstā atbilde uz mēģinājumiem salāgot visas patiesības kompromisa ceļā. Aktrises spēlē gan ir vērojama tāda kā iepriekšēja gatavošanās lomas kulminatīvajiem momentiem, kas slāpē personāža rīcības dabiskumu, taču kopumā viņas radītais tēls pārliecinoši atklāj tos iekšējās apspiešanas mehānismus, kuru noslogojums mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien grūtāk izturams.
Virdžīnija Vulfa kādā no savām grāmatām kādreiz teica: “Nav mūsu krūtīs stiprākas vēlmes par vēlēšanos piespiest otru domāt, kā domājam mēs paši.” Tas, ko lugas autore ir nosaukusi par “slaktiņa dievu”, dzimst šajā cilvēciskajā vēlmē, savukārt, ko, kā un kāpēc mēs tam šodien upurējam, būs atkarīgs no tām vērtībām, kas prevalē katrā kultūrā un kalpo par cilvēka darbības “dzinējspēku”. Ja šīs vērtības ir šķietamas un nav īstas, ja mēs tikai izliekamies, ka tām ticam, tad esam tur, kur esam un paši to esam pelnījuši.
Pieļauju, ka līdzīga domas virzība ir vadījusi Daigu Kažociņu (viena no retajām režisorēm ar filozofijas izglītību), izvēloties šodien iestudēt Jasmīnas Rezā lugu un apgalvojot, ka “izrāde risina globālas mūsdienu sociālās un kultūras problēmas”. Vientulība, nespēja saprasties, slēpti un atklāti konflikti visās cilvēku savstarpējās komunikācijas formās ir tikai sekas augšminētai parādībai. Mēs ar tām sadzīvojam, mēs tās apvaldam līdz robežai, kad lielāks vai mazāks “slaktiņa dieviņš” pārņem vadības grožus savās rokās. Autores dzīvie dialogi un viegli atpazīstamā situācija, kurā katrs atradīs kaut ko no sava emocionālo reakciju arsenāla, ir smalki maskēta satīra, kas rosina padomāt par atklāti nepateikto. Režisore iestudējumā neko neakcentē, necenšas paplašināt nozīmi izrādē redzamajam, bet, izmantojot kamerzāles tuvplānu, ļauj skatītājam pašam ienirt tajā psiholoģiskajā konstrukcijā, kuru veido dažādu temperamentu un emociju izpausmes gluži iekdienišķā viedokļu sadursmē. Viņa necenšas izrādē norādīt, kas mums būtu jājūt, bet vienkārši liek mums to izjust. Jasmīna Rezā saka: “Es strādāju kā gleznotāja, gleznoju, ko redzu.” Daiga Kažociņa tieši tāpat rīkojas uz skatuves.
Jasmīna Rezā, “Slaktiņa dievs”, iestudējums Nacionālā teātra kamerzālē
Režisore un kostīmu māksliniece: Daiga Kažociņa, scenogrāfs Ivars Veinbergs, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Inga Misāne-Grasberga, Evija Krūze, Jānis Āmanis, Mārtiņš Egliens.
Izrādi varēs noskatīties: Ogrē (14. 02.), Siguldā (16. 02.), Kuldīgā (21. 02.), Talsos (8. 03.), Liepājā (18. 04.).
