Olafs Zvejnieks: Nekad cilvēces vēsturē nav bijušas tik augstas likmes 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Globālu krīzi nacionālā līmenī uzvarēt nav iespējams – nav jābūt profesoram, lai saprastu šo patiesību. Bila un Melindas Geitsu fonda jaunākais, septembrī iznākušais pētījums “Goalkeeper 2020” cenšas iezīmēt scenārijus, kādos mēs varētu runāt par uzvaru pār Covid-19 radīto krīzi.
Lai cik laba, plaša un precīza būtu Covid-19 testēšanas sistēma nacionālo valstu līmenī, tā nespēj garantēt, ka tikko no ārvalstīm atlidojis cilvēks nepaspēj satikties ar desmit vai vairāk cilvēkiem un nodot viņiem infekciju.
Tādēļ nacionālo valstu līmenī globālā veselības un ekonomikas krīze nav uzvarama. Savukārt, ja uz problēmu skatās globāli, tad jau pašreiz vērojamās pandēmijas sekas ir iespaidīgas – šā gada pavasarī 25 nedēļu laikā pasaules veselības aizsardzības sistēmas sasniegumi tika atsviesti atpakaļ par 25 gadiem.
Un pastāv nopietnas šaubas, ka nabadzīgākās valstis vispār spēs atgūties un atkal panākt attīstītās.
Un tās ir tikai vienas no sekām – slēgtās skolas un desmiti miljonu skolēnu un studentu, kas mācās no mājām, draud ar izglītības katastrofu.
Tāpat dati teic, ka nabadzīgajās valstīs iedzīvotāji ir spiesti samazināt ēdienreižu skaitu, un šī parādība nav vērojama tikai nabadzīgajās valstīs vien. 23% balto amerikāņu un 46% melno amerikāņu nav pārliecināti, ka spēs samaksāt īri jau tuvāko mēnešu laikā.
Pēdējā reize, kad tik daudzas valstis vienlaikus bija ekonomiskās recesijas situācijā, bija 1870. gads – pirms diviem pilniem cilvēka mūžiem. Kopumā – pētījums uzskata, ka pandēmijas izraisītā krīze ir nodemonstrējusi nacionālo valstu trauslumu un ierobežotās iespējas, kā arī to, ka šajā krīzē jebkurš piedāvātais risinājums rada problēmas citā jomā.
Taču – kaut kā jau jātiek galā būs, gribi vai negribi. Lai to izdarītu, pasaulei būs jāspēj sadarboties triju problēmu risināšanā.
Pirmā – īstermiņā ir jāspēj izveidot precīzus slimības testus un citas diagnostikas iespējas, bet vidējā termiņā – vakcīnas.
Pētījuma autori arī iezīmē vairākus būtiskus riskus šajā jomā. Tā, piemēram, bagātāko valstu valdības jau slēdz līgumus ar vakcīnu izstrādātājiem, cenšoties rezervēt sev pietiekamu vakcīnu skaitu. To varētu traktēt tā, ka valdības tikai pilda savus pienākumus un rūpējas par saviem pilsoņiem, taču, to darot, valdības neapzinās riskus.
Proti, veiksmīga iznākuma varbūtība vakcīnu izstrādē ir tikai 7% izstrādes agrīnajā stadijā un tikai 17%, sākot vakcinēt cilvēkus. Citiem vārdiem sakot – vairums būs neveiksmīgas.
Tādēļ labāka valdību taktika, pēc pētījuma autoru domām, būtu valdību kooperēšanās un investēšana lielā skaitā alternatīvo pētījumu vienlaikus.
Otra problēma, kurā būs jāsadarbojas – ražošana. Būs nepieciešams īsā laikā saražot miljardus vakcīnu, un pašreizējās ražošanas jaudas tam ne tuvu nav pietiekamas. Katrai valstij atsevišķi nav stimulu šīs jaudas attīstīt, un šie stimuli ir jārada. Un ātri.
Trešā problēma – ātra vakcīnu izplatīšana pasaulē. Nav nekāds noslēpums, ka bagātāko valstu valdības cenšas jau tagad iepirkt vajadzīgo skaitu.
ASV Ziemeļaustrumu universitāte aprēķinājusi, ka, ja bagātās valstis uzpirks pirmos divus miljardus vakcīnu, nevis tās tiks izplatītas pa visu pasauli, no Covid-19 mirušo skaits būs divas reizes lielāks nekā vienmērīgas izplatīšanas gadījumā.
Nekad cilvēces vēsturē nav bijušas tik augstas likmes. Un nākotni noteiks tas, ko pasaules valstu valdības un tautas izdarīs vai neizdarīs dažos turpmākajos mēnešos. Ja valdības un uzņēmēji noticēs, ka nākotne nav nulles summas spēle – proti, ka vieni vinnēs uz citu rēķina, tad pandēmija kļūs kontrolējama. Cik reālistisks šāds pieņēmums ir, varat spriest paši.
