“Daži redz sevi kā Patiesības ministriju.” Saruna ar “kontaktos ar neonacistiem pieķerto” Raivi Zeltītu 14
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Televīzijas raidījums “De Facto” nesen stāstīja, ka vairāki Nacionālās apvienības biedri izveidojuši biedrību, kuras logo redzama “stilizēta svastika”, bet priekšgalā esot “kontaktos ar neonacistiem pieķerts” politiķis. Sižets izraisīja diskusijas sociālajos tīklos, un izskanēja arī pārmetumi, ka tas bijis tendenciozs. Kas īsti ir organizācija “Austošā saule” un vai apgalvojumi par tās radikālo ievirzi ir pamatoti – saruna ar tās vadītāju RAIVI ZELTĪTU.
Pirms kāda laika bijāt Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs un valdes loceklis, bet nu vairs ne viens, ne otrs. Kāpēc tā?
R. Zeltīts: Biju amatā sešus gadus. Manuprāt, tas ir diezgan daudz, un es jutu vajadzību pēc pārmaiņām. Tostarp tā bija vēlme pamēģināt, vai varu ietekmēt politiku arī citos veidos – ne tikai ar līdzdalību partijā, bet arī ar sabiedrisko darbību.
Tomēr var rasties aizdomas, ka izmaiņas varbūt saistītas ar pērn plašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju, ka jūsu vārds atrodams kādā britu neonacista organizētā diskusiju foruma noplūdušajos datos, turklāt šī foruma veidotājs Bendžamins Reimonds savulaik esot apmeklējis Rīgu un viesojies NA birojā. Varbūt partija mēģina neuzkrītoši attālināties no jums, lai nebūtu par to jātaisnojas?
Nē, atstāt amatus bija mans paša lēmums, turklāt tas notika gadu pēc šiem sižetiem. Tas faktiski ir stāsts par ļoti seniem notikumiem. Biju reģistrējies forumā pirms vairāk nekā astoņiem gadiem, kad vēl mācījos vidusskolas pēdējās klasēs. Tas nav nekas tāds, ar ko es lepotos.
No šodienas skatoties, uztveru to kā jaunības kļūdu. Lai gan pats neko neonacistisku neesmu tur paudis, bet šāda ievirze forumam tiešām bija. Esmu par to jau atvainojies, bet nesaprotu, kāpēc reizi gadā par to būtu jātaisa jauns sižets sabiedriskajā medijā.
Acīmredzot ir cilvēki, kas uzskata, ka šādiem “noziegumiem” nav noilguma, es vairs nedrīkstu ieņemt nekādus amatus un arī nedrīkstu darboties sabiedriski. Viņi sevi redz kā tādu Patiesības ministriju. No partijas nekādus pārmetumus neesmu saņēmis, tieši pretēji – atbalstu un uzticēšanos.
Kas ir jaunā organizācija “Austošā saule”, ko nupat oktobrī esat reģistrējis?
Biedrības misija ir sabiedriskās domas veidošana nacionālkonservatīvā virzienā. Mana pārliecība ir, ka caur biedrībām to var izdarīt daudz labāk nekā caur partiju.
Kā tas notiktu?
Pirms sākās Covid-19 otrais vilnis, mums bija plānā diskusiju organizēšana, šobrīd ar to nedaudz piebremzēts, tomēr galvenā metode būtu tieši sabiedriskās diskusijas no nacionālkonservatīvām pozīcijām. Līdz šim iegājies, ka šādas diskusijas pārsvarā ir liberāli kreisas ievirzes, jo to organizatori spēj nodrošināt finansējumu un iespējas virzīt savas idejas jau politiskā līmenī. Sabiedrības vairākums tam īsti nav pievērsis uzmanību. Varbūt arī nav bijusi apziņa, ka šāda ideoloģiskā sadursme Latvijā vispār notiek.
Vēsturiski arī nacionālistiem priekšplānā vienmēr bijis Krievijas jautājums un mūsu drošība.
Tomēr arvien vairāk atklājas, ka tā sauktie kultūrkari vai kā vēl tos varētu apzīmēt, nav tikai Amerikas vai Eiropas politikas sastāvdaļa, bet arvien vairāk atspoguļojas arī pie mums. Kreisie liberāļi ar Sorosa fonda un citu organizāciju atbalstu jau kopš 90. gadiem ir cītīgi pie tā strādājuši, bet konservatīvie līdz šim nav bijuši koordinēti savā atbildes sniegšanā.
Varbūt var nosaukt konkrētāk, par kuriem tieši jautājumiem ir runa?
Piemēram, imigrācijas jautājumi. Kad šī tēma aktualizējās, Latvijā tapa 160 “velkomistu” vēstule, bet konservatīva pozīcija no intelektuāļu puses īsti nebija. Mūsu interese ir vairāk runāt arī par ģeopolitiskiem jautājumiem.
Biedrības statūtos esam atzīmējuši ideju par starpjūru jeb “intermarium” valstu sadarbību (ar to ierasts apzīmēt ideju par ciešāku sadarbību starp valstīm, kas atrodas starp Baltijas un Melno jūru, – Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu, Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, kā arī Baltkrieviju, Bulgāriju Rumāniju, Slovēniju un Horvātiju. – Red.).
Latvija ārpolitikā bieži seko Francijas un Vācijas virzienam, īsti neiedziļinoties niansēs, vēl ir tēze par Latviju kā ziemeļvalsti, bet tas viss būtu plašāku diskusiju vērts. Tas noteikti nenozīmē, ka tiek apšaubīta Eiropas Savienība, tomēr mēs redzam, ka arī pašā ES ir iekšēja sašķeltība, un īsti neesam definējuši, kur Latvija tajā visā stāv.
Tāpat aktuāls varētu būt, piemēram, jautājums par etnisko nacionālismu – kas tas īsti ir, kādam tam jābūt Latvijā. Ļoti bieži tiek jaukti jēdzieni “Latvijas tauta”, “latviešu tauta”, “nācija”, “valstsnācija”…
Bieži tas notiek apzināti. Diskusija par Satversmes preambulu bija ļoti labs piemērs, kā šādai diskusijai būtu jānotiek, bet par to jārunā visu laiku.
Vēl viens temats būtu konservatīvās domas pārstāvniecība medijos, īpaši sabiedriskajā medijā. Protams, ir cilvēki, kas par to izsakās intervijās. Ir parādījušies atsevišķi konservatīvās domas līderi, piemēram, Harijs Tumans, Vija Beinerte un citi. Bet man ir sajūta, ka kreisie liberāļi šajos jautājumos ir koordinētāki un pat rīkojas pēc zināmām vadlīnijām, ja pavēro viņu darbību dažādās valstīs.
Organizācijas pieteikumā jūs lietojāt apzīmējumu “nacionāldemokrātiska”. Kas ar to tiek saprasts?
Tas ir plašāks jautājums par nacionālisma attīstību 21. gadsimtā. Es domāju, ka par to ir jādiskutē, neatkāpjoties no pamatprincipiem, bet vienlaikus jāizvērtē pagātne, jānoraida autoritārisma un totalitārisma tendences. Tas nenozīmē pielāgošanos kreisajam liberālismam, bet gan demokrātisko vērtību būtības izcelšanu. Demokrātija ir tautas griba. Nacionālistiem tauta nav pūlis, bet tauta ar identitāti. Nacionālisms bez demokrātijas ir strupceļš.
Kāda ir biedrības “Austošā saule” saistība ar Nacionālo apvienību? Vai jums ir kādas idejiskas atšķirības? Jūs pieteikumā rakstāt, ka vēlaties “formulēt alternatīvas stratēģijas latvisko vērtību aizstāvībai”. Kas neapmierina NA stratēģijā?
Nacionālā apvienība darbojas kā parlamentāra partija, tā iesaistījusies valdību veidojošo partiju koalīcijā, un tas uzliek zināmus ierobežojumus.
Šīs sistēmas ietvaros partija darbojas labi, taču sabiedriskajai organizācijai ir brīvākas rokas. Tā var aptvert plašāku laukumu, un tas ir neitrālāks formāts.
Es varbūt esmu konservatīvāks nekā daudzi citi NA biedri, taču te nav nekādu pretrunu. Es uzskatu, ka partija ir plašāka organizācija. ASV ir divas lielās partijas – Republikāņi un Demokrāti, un tās apvieno dažādus spārnus to iekšienē. Latvijā politiskais spektrs droši vien nevarētu aprobežoties ar divām partijām, tomēr līdzīgi domājošiem ir jāmeklē kopīga platforma.
Latvijā bez NA ir arī citas partijas, kas pretendē uz to, ka tās ir konservatīvas. Piemēram, to uzsver Jaunā konservatīvā partija, dažreiz arī Latvijas Zemnieku savienība.
Konservatīvisms pat īsti nav politisko partiju ideoloģija. Manā skatījumā tas faktiski ir reālisms, kas nozīmē atzīt, ka ir kaut kādi morāles likumi un cilvēka daba, kas nav grozāma tikai tāpēc, ka mainās mode. Būtu normāli, ja to atzītu pēc iespējas vairāk partiju. Es priecājos, ka Latvijas parlaments šobrīd vairākums izšķirošajos jautājumos parasti tomēr ir konservatīvs, pat ja daudzos citos jautājumos pozīcijas atšķiras.
Kāda ir “Austošās saules” saistība ar Zemessardzi? Izsūtītajā preses paziņojumā esat norādījuši: “…biedrības valde ir lēmusi, ka visiem vīriešiem, kas vēlas kļūt par organizācijas biedriem, ir jāapliecina sava gatavība aizstāvēt tautu un valsti ar darbiem, iestājoties Zemessardzē.” Tas gan varētu sašaurināt organizācijas iespējamo biedru loku.
Organizācijai ir ne tikai biedra, bet arī atbalstītāja statuss.
Jebkurā gadījumā šī prasība nav absolūta, un mēs to nevaram izkontrolēt. Tā vairāk ir tāda ļoti silta rekomendācija, ņemot vērā, ka Latvijā vajag vairāk zemessargu.
Gribam, lai cilvēki par to aizdomājas. Tas būtu jādara jebkurai organizācijai. Ar to arī “Austošās saules” saistība ar Zemessardzi sākas un beidzas. Ne mēs biedrībā runājam par Zemessardzes jautājumiem, ne Zemessardzē kāds runā par politiku un sabiedriskajām organizācijām. Šīs jomas valstī ir nošķirtas, un, manuprāt, tas ir pareizi.
Kāpēc gan valsts aizsardzības, tostarp Zemessardzes jautājumi, nebūtu politisko diskusiju jautājums? Piemēram, “Latvijas Avīzē” ir bijusi diskusija, vai nevajadzētu atjaunot obligāto militāro dienestu.
Par šiem jautājumiem noteikti varētu diskutēt, bet pagaidām tie nav mūsu uzmanības lokā. Nevar paņemt arī pārāk daudz tematu, jo tad zūd kvalitāte.
Pēc tam kad LTV raidījums “De Facto” pievērsa jums uzmanību, interneta soctīklos varēja lasīt arī tādu viedokli – ja Zemessardze tikšot saistīta ar nacionālistiem, tādiem kā “Austošā saule” biedri, tad lojāli cittautieši tur negribēšot iet, tas neveicinās integrāciju un tamlīdzīgi…
Manā skatījumā Zemessardze jau šobrīd ir tas formāts, kur pulcējas gan dažādu tautību, gan pārliecību Latvijas patrioti. Tur netiek uzdots jautājums – kādā partijā tu esi un kāda ir tava ideoloģiskā pārliecība.
Tā ir kaut kāda mākslīgi radīta problēma. Etniskais nacionālisms varētu būt viena no diskusiju tēmām, jo šķiet, ka šobrīd tas tiek skatīts ļoti šauri.
Kā tas būtu jāskata?
Manā skatījumā tas ir Latvijas valsts pamats, jo tā ir dibināta latviešu apdzīvotās zemes robežās. Mums ir svešs tāds modelis kā Francijā, kur vairāk dominē pilsoniskais nacionālisms, kas balstās sekulārismā un vēl citās vērtībās. Latvijā vispirms bija tauta un tad tapa valsts, lai tauta varētu pašnoteikties.
Bet tas neizslēdz iespēju mazākumtautībām piedalīties valsts dzīvē, tas tikai norāda uz valsts pastāvēšanas pamatmērķi, kas ir nostiprināts arī Satversmes preambulā. Ja tas tiek aizmirsts, tad sākas runas par divām kopienām, par daudzvalodību un dažādām citām dīvainām konstrukcijām. Pilsoniskais nacionālisms, protams, var papildināt etnisko, bet ne Francijas variantā, kur integrācijas problēmas šobrīd ir skaudri jūtamas.
Jau pieminētais LTV raidījums “De Facto”, kas bija veltījis jums uzmanību, secināja, ka organizācijas nosaukumam esot līdzība ar Grieķijas radikālo organizāciju “Zelta rītausma”, bet simbols esot “stilizēta svastika”.
Nupat tika ziņots, ka Raimonds Pauls no Japānas saņēmis Uzlecošās saules ordeni. Tad jau uz to arī jāsāk skatīties ar aizdomām… Pēc līdzīgas analoģijas var meklēt dažādas saistības pat Luijam XIV, kurš tika dēvēts par Saules karali vai vēl kaut ko citu.
Bet, ja nopietni, saules simbols ir viens no universālākajiem visā pasaules kultūrā. Mēs tomēr vairāk vadījāmies pēc mūsu pašu vēstures. Tur šis motīvs ir gan ģerbonī, gan tautasdziesmās, gan militārajā simbolikā – latviešu strēlnieku karogos.
Biju ļoti pārsteigts, ka līdz Grieķijai kāds var aizdomāties, bet, ja ir uzdevums piemeklēt diskreditējošus faktus, tad tā var darīt.
Ja runā par “stilizēto svastiku” – etnogrāfiski simboli ir mums visapkārt. Ja mēs gribam tikt vaļā no visiem ugunskrustiem mūsu kultūrā, tad būs ļoti jāpiepūlas. Simbola nozīmi nosaka konteksts, un latviešu kultūrā tas nav nekādā veidā saistīts ar 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem.
Bet, kā saprotu, tad grieķu “Zelta rītausma” jums kā organizācija nesimpatizē?
Nē, un mums ar to nav nekādas saistības.
Vai ir kādas idejiski līdzīgas organizācijas citās valstīs, kuras varat minēt?
Igaunijā ir ļoti veiksmīga konservatīva organizācija “Perekonna ja Traditsiooni Kaitseks” (“Ģimenes un tradīciju aizsardzībai”). Tā gan vairāk balstās katoļu tradicionālismā, kas šķiet diezgan netipiski Igaunijai, bet viņi veiksmīgi spēj uzrunāt sabiedrību. Viņiem ir savs portāls un interneta televīzija, plašs ziedotāju un atbalstītāju tīkls.
Partija “Saskaņa” visu laiku bija populārākā, tagad tā sāk zaudēt savas pozīcijas, taču vairākas aptaujas jau rāda, ka arvien populārāka kļūst “Attīstībai/Par”, arī “Progresīvie” strauji audzē atbalstu. Šie spēki nesen uzvarēja arī Rīgas domes vēlēšanās. Rodas iespaids, ka Latvijā pieprasītas kļūst kreisi liberālās idejas, bet konservatīvisms īsti nespēj nostiprināties. Kāpēc tā?
Jā, kreisi liberālās idejas kļūst arvien populārākas jauniešu vidū. Tomēr kopumā es apšaubu, ka “Attīstībai/Par” politiskie panākumi būtu saistīti ar ideoloģiju.
Viņiem bijušas polittehnoloģiski labi pārdomātas un sekmīgas kampaņas, taču tur problēmjautājumi netiek akcentēti.
Arī viņi saprot, ka tikai ar kreisi liberālo dienaskārtību sev atbalstu vēlēšanās nespēs iegūt, un sabiedriskais noskaņojums ir cits. Interesanti, ka brīžiem “Attīstībai/Par” sevi pat demonstrē kā patriotisku spēku. Konservatīvisms sabiedrībā līdz šim bijis tāds neapzināts.
Cilvēki aptaujās atbalsta pozīcijas, kas ir konservatīvas, bet beigās norāda, ka uzskata sevi par liberāļiem. Tā, iespējams, ir vēlme sevi saistīt ar to, kas it kā skaitās moderns. Taču, domāju, ar laiku izpratne pieaugs, it īpaši, ja kreiso darbības kļūs agresīvākas.
