Daži novērojumi par ābeļu šķirnēm un audzēšanas tehnoloģiju 0
Vispirms jāatzīmē, ka nav iespējams dot šķirņu vērtējumu bez ārējās vides faktoru, kā arī audzēšanas tehnoloģiju analīzes katrā vietā.Latvijā ir daudz vietas platības ziņā varbūt ne visai lielu, bet labi koptu stādījumu ierīkošanai, piemēram, Krimuldas novadā, kur Vidzemes ziemeļrietumu paugurainē vagojums un dziļās upju gravas rada labvēlīgus apstākļus aukstā gaisa noplūšanai, tādēļ dārziem piemērotas vietas šeit ir daudz. To rāda arī ābeļu veselīguma atšķirības Rīgas–Limbažu ceļmalas stādījumos un piemājas, kā arī komercdārzos.
Kāpēc pēdējos gados vairākos dārzos ābeles neražoja vairākus gadus pēc kārtas, kaut ziedu pavasarī bija samērā daudz? To nevar izskaidrot tikai ar ražošanas periodiskumu, ko izraisa pārbagāta raža kādā no gadiem. Protams, cēlonis varētu būt iepriekšējās ziemas zemā temperatūra vai nelabvēlīgi apstākļi ziedēšanas laikā. Novērojumi, apstākļu salīdzināšana vairākos dārzos tomēr liek domāt, ka neražas cēlonis pēc neražas gada šādos dārzos var būt nepietiekami spēcīgu ziedpumpuru ieriešanās neražas gadā. Daudzi uzskata, ka neražojoši koki nav jākopj. Rindstarpas vairāk vai mazāk tiek sakoptas, bet vainagi netiek aiztikti. Trūkst jauno dzinumu, nav spēcīgu, fotosintēzes norisi nodrošinošu lapu, kokiem trūkst ogļhidrātu. Jaunie dzinumi un augļi ir tie, kas stimulē barības vielu uzņemšanu arī no augsnes. Neražas gadā, ka iepriekšējā gadā novājinātajiem kokiem nav ne augļu, ne jauno dzinumu, ābeļu lapas ir vairāk vai mazāk dzeltenīgas. Šādiem kokiem kārtējā neražas gadā, lai stimulētu ne tikai dzinumu augšanu, bet arī ziedpumpuru ieriešanos, agri pavasarī jāveic vairāk vai mazāk stipra zaru īsināšana. Vainaga izretināšana vai saplacināšana nebūs pietiekami efektīva, lai ābeles sāktu atkal ražot.
Kad zarus īsināt vai neīsināt
Jaunstādītām ābelēm uz maza auguma potcelma, kuru stādīšanas attālums ir neliels, zaru neīsināšana pēc iestādīšanas ir vēlama, jo neveicinās sānzaru augšanu un stādījuma sabiezināšanos rindā un paātrinās to ražošanas sākumu. Ja to nedarīs arī ābelēm uz vidēja auguma potcelma ar lielāku atstatumu starp kokiem, sānzaru neveidošanās aizkavēs ābelītēm atvēlētās augšanas telpas aizpildīšanu, tātad raža no hektāra būs niecīga, izsmidzināto augu aizsardzības vielu lielākais daudzums nonāks nevis uz ābelēm, bet starp tām.
Turpmākajos gados zaru īsināšana pavasarī jāveic, lai atjaunotu klājzarus, arī tad, ja kociņš iepriekšējā gada ražas novājināts vai kaut kādu citu iemeslu dēļ negrib augt, zaru īsināšana tam stimulēs jauno vasu veidošanos, tā uzlabojot apgādi ar barības vielām. Minerālmēslu lietošana šajā gadījumā veicinās tikai zāles vai nezāļu augšanu, pastiprinās konkurenci starp tām un ābelēm un palielinās izdevumus apdobju sleju atbrīvošanai no tām.
Ja zarus pavasarī īsinās spēcīgi augošiem kokiem ar nolūku ierobežot vainaga izmērus visos virzienos, arī rindstarpu paplašināšanai, lai atvieglotu tehnikas lietošanu, efekts būs pretējs – spēcīgie jaunie dzinumi vainaga izmērus paplašinās visos virzienos, augļi vainagā tiks noēnoti, tajā radīsies ideāli apstākļi sēņu slimību attīstībai, jo tās mīl gan mitrumu, gan noēnojumu, bet fungicīdu smidzinājumi to attīstības ierobežošanai vairāk nokļūs uz vainaga lapotnes ārējās daļas, nevis tā iekšpusē. Augļi arī būs slikti krāsoti. Sevišķi negatīvi tas ietekmē šķirni ‘Kovaļenkovskoje’. Kādā braucienā bija iespēja redzēt saimniecību, kur šīs šķirnes koki bija ar nesabiezinātu vainagu, tāpēc uz augļiem nebija kraupja un tie bija ļoti labi krāsoti. Otrā dārzā zari rindstarpu virzienā īsināti, vainags sabiezināts, augļi slikti krāsoti ar kraupja bojājumiem. Tas ļoti sabojā šīs šķirnes vērtējumu, lielveikalos pārdodot šādus slikti krāsotus, pat pilnīgi zaļus šķirnei neraksturīgus ābolus. Dažiem pārstrādes veidiem, lai nebūtu jāpievieno cukurs, kā visi vairāk vai mazāk saldi āboli tie gan derot.
Vainaga izmēru ierobežošanai rindstarpu virzienā resnākus, kā arī slimību bojātus zarus, atstājot celmiņu, stumbeni, vajadzētu izzāģēt vēlu rudenī, kad barības vielas no lapām jau aizplūdušas uz saknēm un stumbru vai zariem. Nevajadzētu to darīt agrā rudenī, laikā, kamēr lapas vēl zaļas. Arī pārāk spēcīga izgriešana šajā laikā un arī vēlā rudenī nav vēlama, pietiks, ja katram kokam izgriezīsiet divus trīs visvairāk traucējošus zarus.
Nevajadzētu arī pārāk stipri samazināt lapu virsmu, stipri apgriežot ābeles tūlīt pēc ziedēšanas. Kādā saimniecībā daļai šķirnes ‘Sinap Orlovskij’ koku vainags veidots pirms ziedēšanas, daļai pēc. Abos variantos koki ziedēja bagātīgi, bet otrajā variantā augļaizmetņi nobira un tie neražoja. Kāpēc? Izrādās, īslaicīgs asimilātu, kas veidojas lapās fotosintēzes procesā, koncentrācijas samazinājums pēc ziedēšanas var izraisīt signālu augļaizmetņu nobiršanai. Faktori, kas samazina fotosintēzi, ir krasa temperatūras pazemināšanās, sausums, lapu virsmas samazināšana, tieši šajā laikā veicot stipru apgriešanu. Domājams, ka ‘Sinap Orlovskij’ gadījumā apgriešana pēc ziedēšanas radīja šo signālu, kas varbūt summējās ar vēl kādu fotosintēzei ne īsti labvēlīgu faktoru. Ļoti stipra zaru izgriešana vai īsināšana ražojošiem kokiem tātad šajā laikā nav ieteicama. Labāk visu darīt ar mēru.
Vasaras sākumā – jūnija vidū vai beigās – jāveic tikai vainagu pazemināšana, sevišķi bumbierēm, un vainaga retināšana jauniem, spēcīgi augošiem kokiem. Visu vasaru var izgriezt zarus, lai izgaismotu vainagu, izplēst vai izgriezt ūdenszarus vai liekus jaunos dzinumus, tomēr atkal jāatgādina – viss jādara ar mēru, lai kokam paliktu lapas gan ražai, gan ziemas krājumu nodrošināšanai.
Potcelmu stādīšanas attālumi
2014.gada kailsala ziemā jaunos ābeļu stādījumos un kokaudzētavās daudzviet ļoti stipri cieta potcelma MM 106 saknes un bojā aizgāja, protams, arī uzacotās šķirnes, pat ļoti ziemcietīgas. Šogad kādā dārzā bija redzams, ka uz MM 106 acoti šķirnes ‘Kovaļenkovskoje’ vecāki koki pakāpeniski iet bojā. Aplūkojot kokus, redzējām, ka kailsala ziemā cietis virs zemes palikušais sakņu kakliņš, tātad uz šī potcelma acotajām ābelītēm tas pēc iestādīšanas jāpiesedz ar mulču, kas jāsaglabā arī vecākiem kokiem. Var arī ābelītes stādīt tik dziļi, lai potcelma jebkura daļa būtu zem zemes. Vairākos dārzos bija redzams, ka tad, ja ābelēm uz M 26 netiek veidota slaidā vārpsta, nepieļaujot resnāku zaru veidošanos, mūsu augsnes, izrādās, ir par auglīgu, tāpēc, ja stādīšanas attālums bijis mazāks par 2,5–3 m, stādījums sabiezinās vai veido slotveida vainagu.
Stādot augļu kokus pēc ilggadīgi audzētiem graudaugiem, vajadzētu veikt augsnes dziļirdināšanu, sevišķi smagākās augsnēs. Kamēr dārzs nav iestādīts, ar pieejamo tehniku to viegli izdarīt. Kā liecina novērojumi, ābeles, bet it sevišķi bumbieres uz sēklaudžu potcelmiem vismaz pirmos gadus negrib labi augt. Acīmredzot smagā tehnika, ko izmantoja graudaugu kopšanai, veicināja aramzoles izveidošanos, kas traucē sakņu nokļūšanu augsnes dziļākos slāņos.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.janvāra numurā
