Daži mirkļi Latvijas 21. gadsimta glezniecībā 5
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 9. novembrim apskatāma izstāde “Latvijas laikmetīgā glezniecība”.
Vai vispār pastāv laikmetīgā glezniecība, laikmetīgā māksla? Šāds jautājums rodas, pārdomājot šobrīd pieejamo mākslas un mākslas teorijas mantojumu. Laikmetīgā māksla ir tik neprecīzs un elastīgs jēdziens, ka pats liek apšaubīt savu pastāvēšanas pamatotību, neraugoties pat uz to, ka pati māksla vienmēr ir laikmetīga.
Ar ko īsti šībrīža laikmetīgā māksla ir laikmetīgāka par citu laikmetu mākslām? Un kāpēc Latvijā māksla ir tieši “laikmetīga”, nevis “mūsdienu” vai “modernā”? Vai tāpēc, ka “moderns” ir lingvistiski tuvs modernismam, no kura kādreiz mēģināja atteikties laikmetīgā un postmodernisma māksla, vai arī “mūsdienas” asociatīvajā līmenī ir pārāk padomiski tendenciozas? Turklāt, ņemot vērā dažu pašmāju mākslas teorētiķu uzskatus, ka latviešu māksla “nedaudz atpaliek” no Rietumeiropas mākslas attīstības, nav īsti skaidrs, vai Latvijā jau iestājies laikmetīgās mākslas laiks un vai esam panākuši Rietumeiropu, ja vispār Austrumeiropai un Rietumeiropai ejams viens mākslas ceļš? Protams, Rietumeiropas mākslai noteikti ir glaimojoši, ja kāds nedaudz atpaliek, taču vai Austrumeiropai ir glaimojoši sekot Rietumiem, kur absurdā modernisma, postmodernisma, post-postmodernisma un laikmetīgās mākslas virknējumā jau ierindojies t. s. neoloģisms jeb, drīzāk, ne-loģisms – postlaikmetīgā māksla Po-Co/Post-Contemporary art –, kas esot “pagaidu” termins pēdējo desmit gadu mākslas apzīmēšanai.
Vai nav tā, ka arī “laikmetīgā māksla” un paši tās paraugi ir “pagaidu” statusa iemiesotāji apstākļos, kur laikmetīgās mākslas paraugs + laikmetīgās mākslas teorija/kritika/filozofija ir intelektuāļu un inteliģences komplekts par izdevīgu cenu jeb laikmetīgā mārketinga rezultāts? Ja arī ir, tad tas nebūt nenozīmē, ka tai nav vietas vai tiesību pastāvēt. Tieši otrādi – tai jābūt, tai jātiek vērtētai, jātiek kolekcionētai, jāmeklē un jāizbrīvē sev paredzētā vieta.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā šobrīd ir skatāma plaša Latvijas laikmetīgās glezniecības izstāde, kurā izstādīti septiņu izcilu mākslinieku – Sigitas Daugules, Jāņa Dukāta, Andra Eglīša, Daigas Krūzes, Viktorijas Valujevas, Andra Vītoliņa un Otto Zitmaņa – darbi. Izstādes kurators Māris Čačka par projektu saka: “Veidojot ekspozīciju, tika vilktas vieglas paralēles ar Marku Rotko kā glezniecības etalonu, parādot glezniecības tiešu vai netiešu pārmantojamību un attīstību. Vienojošais šeit ir paralēles laikā un telpā, vakardienā un šodienā, tur un te. Miers un atturība mijas vertikālēs un horizontālēs ar kompozicionāli sakārtotām laikmeta haosa liecībām, kas iezīmē glezniecības ceļa attīstības amplitūdu.” Raksturojot māksliniekus, kas piedalās šajā izstādē, mākslas kritiķis Vilnis Vējš tos nosaucis par laikabiedriem, apmēram vienas paaudzes pārstāvjiem, kas spilgti ienākuši Latvijas mākslas ainā šajā gadsimtā, tomēr katrs no viņiem ir oriģināla personība ar atšķirīgām, savstarpēji nesajaucamām individuāla stila pazīmēm. Ekspozīciju saturiski bagātina arī interviju fragmenti ar māksliniekiem, kuros tie dalās ar savām domām, uzskatiem un pašu mākslas filozofiju, ko nevar uzminēt skatītājs “no malas”. Vienkopus pētot tekstus un mākslas darbus, skatītājam paveras reta iespēja pieskarties laikmetīgās glezniecības būtībai un pietuvināties tās jēgpilnai izpratnei, kuras trūkumu sabiedrība bieži vien pārmet mūsdienu māksliniekam. Iedziļinoties mēs spējam izjusti novērot Jāņa Dukāta pagātnes pieredzes un nākotnes vīziju ģenerētās kosmiskās ainas, pārdzīvot Sigitas Daugules emocijas, pētīt pasauli Andra Eglīša vispārinošās abstrakcijas kategorijās un tiekties pēc neaizsniedzamās pasaules kopā ar Andri Vītoliņu. Protams, šie “paskaidrojumi pie bildītēm” var šķist pārlieku bērnišķīgi, taču – vai tā nav tik sen gaidītā laikmetīgās mākslas tuvināšanās sabiedrībai, tai kļūstot par pieejamu un saprotamu ikvienam? Iespējams, ka ir, turklāt pieļaujot domu, ka varbūt māksla ir aizsteigusies priekšā tradicionālajai zinātnei – lietojot tēlaini abstraktās metodes cilvēka ap-pasaules izziņai un iemūžinot hipotētiskos pieņēmumus un eksperimentus audeklos, laikmetīgā māksla vēl spēcīgāk attaisno savas pastāvēšanas tiesības.
Izstādē ir iekļauti vien nedaudzu “pagaidu” mākslinieku “pētījumi” – tie ir daži mirkļi Latvijas 21. gadsimta mākslā, kuru dzīvotspēju spēs pārbaudīt vienīgi laiks. Projekts īstenots ar ABLV “Charitable Foundation” un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu. Izstādes kurators – Māris Čačka.
