“Daži “kadri” to bija uztvēruši kā iepazīšanās sludinājumu…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Pēc iepriekšējās sestdienas ainiņas, kurā rakstīju par skumjo Valentīndienas vakaru, saņēmu daudz vēstuļu. Par dzīvi un daudz ko citu. Man patīk, ka mani vārdi aizskar cilvēku sirdis un priecājos, ka kādam tie palīdz un tā saņemu arī savu prieka devu. Tomēr ne visas vēstules bija tādas, kuras izraisa smaidu.
Daži “kadri” to bija uztvēruši kā iepazīšanās sludinājumu, lai gan tas tāds nav, jo ar manu privāto dzīvi viss ir vislabākajā kārtībā un ne ar vienu vārdu neminēju, par ko tieši skumu tovakar. Vienkārši skumu, arī pēc bērniem, kas tajā dienā ar savām otrajām pusītēm svinēja, pēc sava kaķu cilvēka Valda, kas citā pasaulē jau divus mēnešus. Skumu pēc cilvēkiem, kas tālu.
Vēstules manās pastkastītēs sociālajos tīklos iekrīt bieži, arī mēstulēs, kuras pārskatu, jo gandrīz katru dienu tur ir arī kas vērtīgs. Piemēram, šodien tur atradu aicinājumu braukt uz Dobeles pusi uz bibliotēku pastāstīt par savu grāmatu. Bet iepriekšējā nedēļa pagāja, vienkārši dzēšot ārā “nakts vai dzēruma murgus”, kā es tos saucu.
Dažam nebija pieticis spēka uzrakstīt neko vairāk kā “sveiki”, cits gāja “tālāk” ar “sveikikāietās?” tieši tādā rakstībā. Viens nolēma atvainoties par kaut ko, ko man pateicis sliktu pirms 6 gadiem, kas pats par sevi nav nekas slikts. Arī pieklājīgi atbildēju, ka neatceros tādu gadījumu, bet piedodu vienalga. Viņš tad nolēma turpināt diskusiju par to, ko es neatceros, nobloķēju, jo nevēlējos ienākošās ziņas skaņu sadzirdēt ik pa mirklim.
Viens bija saņēmies drosmi uzrakstīt pagarāku iepazīšanās piedāvājumu, uz ko arī pieklājīgi atbildēju, ka mani tas neinteresē. Uz ko viņš – “ viss, pietiek”, it kā es būtu uzsākusi šo sarunu…
Tas, ko gribu teikt – es esmu priecīga par iespēju kontaktēties ar cilvēkiem un no tā sastāv mana dzīve. Es stāstu par sevi, tā iedvesmojot sievietes, kas saskata savā dzīvē līdzības. Es labprāt brīvā brīdī atbildu uz sirsnīgām ziņām. Bet es joprojām nesaprotu tos, kas uzskata, ka piederu visiem vienlīdzīgi un man ir pienākums lasīt vārdu virknējumus, ko nevar salasīt vai atbildēt uz mesendžera zvaniem pusnaktī. Un man ļoti nepatīk uzmācīgi savu preču reklamētāji.
Vakar no paša rīta feisbuka mesendžerī iekrita ziņa no kāda AVER cilvēka, ko kļūdas dēļ biju apstiprinājusi draudzēties, domājot, ka ir droši vien kāds reāls iemesls kontaktam. Bet ziņa, acīmredzot, bija izsūtīta visai viņa “draugu” listei. Ar piedāvājumu – uzticiet man savu īpašumu, es to pārdošu dārgāk nekā citi. Šis mani no paša rīta sadusmoja. Ja tas būtu pirmais tās firmas konsultants, kas šo dara, domātu, ka nepieredzējis mākleris nolēmis, ka feisbuks domāts spama reklāmām. Bet – nē. Viņš bija vien kārtējais.
Iepriekš kāda kundze no tās kompānijas šo pašu tekstu man atsūtīja vēlā vakarā – ap desmitiem, kad pieklājīgi cilvēki izvairās traucēt nepazīstamus cilvēkus. Kad apjautājos, vai viņa seko līdzi, kam izsūta šo spamu, viņa mierīgi atbildēja – “visiem”. Uz aicinājumu mainīt šo agresīvo taktiku Aver kundze diezgan rupji uzrakstīja, ka esmu laikam no tiem – “vissliktilv”. Nē, viss slikti ir kompānijai, kas šādi dara. Saaicina sev feisbukā daudz cilvēku un tad vienā vakarā vai rītā iemet visiem mesendžerī spamu. Varbūt kāds uzķeras. Un baidos, ka šādi kāds pensionārs arī “uzķersies” un nav ne jausmas, kas notiks tālāk. Neapšaubu, ka viņu plāns ir pārdot jebko, ko varētu pārdot, pierunājot cilvēkus savus īpašumus uzticēt tieši viņiem. Bet skaidrs, ka cilvēks, kurš nolems pārdot īpašumu – meklēs profesionālu kompāniju un profesionālus māklerus. Nevis tik uzmācīgus un agresīvus pārdevējus kā šie. Kad izdomājat pārdot īpašumu, atcerieties nosaukumu AVER un meklējiet citur!!!
Lai nebūtu vissslikti.lv kā tai bēdīgajai mākleru kompānijai, par labo “Salnēnu” saimniecībā. Īsi pēc Valentīndienas kāds puisis bija nolēmis savu meiteni bildināt manā stikla namiņā. Pats atbrauca nedēļu iepriekš, atveda sveces, tillu, gaismas virtenes, rožlapiņas un izstāstīja, kā gribētu, lai viss izskatās.
Es biju ļoti aizkustināta par to, ka ir vēl tādi vīrieši, kas tā mīl savas sievietes, ka ir spējīgi uz tik romantisku soli. Stikla namiņu kārtoju gandrīz divas dienas. Iznesu visas mēbeles pļavā, kur tās arī diezgan labi iederējās, jo pikniks sniegā būtu laba doma, tai mirklī nospriedu.
Uzaicināju nākamajā dienā ciemos draudzeni Ilzi, un abas sākām burties pa namiņu. Sanesu no mājas vēl visu, kas man šķita piemērots lielajai dienai. Abas ložņājām pa grīdu, mēģinot sakrokot tillu un saliekot sveces tā, lai nekas arī neaizdegas. Vienā mirklī Ilze skaļi konstatēja, ka mums diezgan labi sanāk un žēl, ka mēs agrāk neatklājām šo savu talantu.
Ilze ir mana kolēģe no viesnīcas laikiem, tāpēc atceras, ka daudzos pasākumos pieaicinājām dekortatorus un maksājām lielas summas par šo pakalpojumu. Izrādījās, ka protam pašas, ja vajag. Droši vien tā prastu arī daudz ko citu un es esmu spilgts piemērs, ka var visu iemācīties. Bet pasākums, kam par godu dekorējām namiņu, izdevās, saņēmu pateicības vārdus un solījumu, ka nu jau līgava ar līgavaini atgriezīsies šeit arī citā statusā.
Tikmēr aiz loga ziema, kas nākamnedēļ sola atkāpties. Es jau zinu, kas notiks – neizbraucams ceļš ar kūstoša sniega un dubļu sajaukumu un es ar Viljamu pavadā, lai viņš neiedomājas uzskriet uz dīķa ledus. Bet šodien ir ļoti skaisti. Kā pasakā.
