Garāks stāsts par visu
40
Vai esat kādreiz kaut kur jutušies neiederīgi? Kad saiknes vairs nav pat ar tuvākajiem cilvēkiem? Neesmu nekad jutusi īstu māju sajūtu, neesmu jutusies saprasta. Paldies LA.LV, ka varēju dalīties, ka ar dienasgrāmatu palīdzību guvu atbalstu no cilvēkiem. Tas palīdzēja saņemties, tā sajūta, ir tuvumā ir superjauki cilvēki.
Ceru, ka pie šī raksta (kurš droši vien būs pēdējais par šo tēmu) nebūs briesmīgu komentāru. Es šo nerakstu tiem, kas vienkārši peld pa dzīvi. Es to rakstu tiem, kas kaut reizi ir jutušies līdzīgi kā es, kas meklē savu vietu.
Jā, es pabiju krīzes centrā, bet nevienam nenovēlu tur nonākt. Šis raksts ir kā noslēgums tam visam, lai atstātu to pagātnē. Ceru, ka nenāksies ciest par savu atklātību.
Esmu prom no turienes. Ir brīži, kad atgriežas bailes, vai tikšu galā, bet laikam jau tās ir jāatmet. Man ir foršs dzīvoklītis, par kādu sapņoju, bija vērts “pasvīst”. Esmu iekārtojusies, zinu, ka pamazām te visu uzlabošu.
Nonākšana krīzes centrā mani norūdīja, pamainīja skatījumu uz daudz ko. Daži, tiekot no turienes ārā, jūtas kā no ķēdes norāvušies, citi zina, ka otru reizi uz tā paša grābekļa vairs nekad neuzkāps. Es piederu pie otrajiem. Nekad vairs nevēlos tur atgriezties.
Man gribētos, lai mani sadzird tie, kuru pārziņā ir krīzes centri. Kaut kas šajā sistēmā nav pareizi!
Vai jums šķiet, ka krīzē var nonākt tikai cilvēki ar atkarībām un garīgiem traucējumiem? Vai krīzē ir vien tie, kas visu mūžu nodzīvo kā maznodrošinātie? Ir taču arī tādi kā es, kam vajag palīdzību uz brīdi, bet kas, nonākot šajā sistēmā, tiek apkaunoti un pazemoti.
Šajā laikā palīdzību lūdzu arī labdarības organizācijām. Es pat neprasīju naudas, bet reālas, ikdienā vajadzīgas lietas. Man pretī bija jāsniedz konta izraksti, nepietika ar ziņu, ka esmu krīzes centrā, tas vairoja neuzticēšanās sajūtu. Vai kāds jūtas varenāks, liekot citam justies zemākam? Jā, krīzes centrā bija cilvēki, kam viss ir vienalga, bet bija arī tādi, kuri centās un cīnījās, lai tiktu prom.
Krīzes centros vajadzētu uz vietas kādu mediķi, vajadzētu, lai kāds vairāk pieskata kārtību, lai notiek kādas darbošanās ar tur esošajiem bērniem. Būtu nepieciešams arī pamatīgāks skaidrojošais darbs.
Būtu bijis labāk, ja es, dzīvodama tur, būtu atslēgusi veselo saprātu un uzvedusies kā vientuļniece. Tā būtu bijis vieglāk nejust visiem līdzi un nepārdzīvot.
Esiet jaukāki viens pret otru, smaidiet biežāk un paveiciet kaut ko labu! Kādam tas var būt izšķiroši svarīgi!
Un es saku milzīgu paldies Līnai par uzticēšanos, par stāstiem, kurus jau gaidīju ar nepacietību. No sirds vēlu izdošanos turpmāk! Lai izdodas nostāties uz kājām pilnībā, lai izdodas augt, attīstīties un sasniegt virsotnes! Bet, ja arī tev ir kādas pārdomas, kurās esi gatavs padalīties ar mani un LA.LV lasītājiem, priecāšos, ja uzrakstīsi uz [email protected]!
