Man izdosies
40
Man šķiet, ka daži no vadības ir sapratuši, ka mani stāsti ir publicēti LA.LV. Jūtu ļoti nejauku izturēšanos, ir sajūta, ka visi ļoti gaida, kad došos prom. Arī es pati gaidu.
Palasīju noteikumus, jā, es nedrīkstu neko stāstīt, par šeit notiekošo, tomēr esmu to darījusi, jo gribētos, lai šeit lietas uzlabotos. Es pati ceru drīz tikt prom, bet gribas, lai citi nonāk nedaudz labvēlīgākā vidē.
Kā citādi? Cenšos pabeigt tamborēt mīkstās mantiņas krīzes centrā eošajiem bērniem. Nosūtu vienu bildē! Acis neliku, jo baidos, lai mazie neaizrijas, nenoplēš tās nost.
Divatā pieaugušajiem noteikti dzīvot ir vieglāk, man vienai – ir smagi. Nemitīgi domāju par finansēm, īsti neizdodas atpūsties.
Nemitīgi cenšos kaut ko sakārtot, nokārtot, izglītība, veselība, ēdiens, darbs – kā tāds kāmis, kas skrien pa savu riteni, bet īsti labumu no tā visa pagaidām neredz.
Esmu te pavadījusi divus mēnešus, jūtos nepasargāta, bet uztveru šo kā restartu savam lielajam jaunajam sākumam. Pagaidām gan grimstu vien dziļāk depresijā. Gaidu savu pirmo algu un tad gan – nekavējoties no šejienes prom. Ne mirkli neuzkavēšos.
Starp citu – divas krīzes centra iemītnieces drīz pārceļas uz dzīvokļiem. Tātad arī man izdosies.
