Māris Zanders: Daži jautājumi pēc nenotikušās demisijas 34
Māris Zanders, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas ārkārtas sēdē 15. martā deputāts Edmunds Zivtiņš (LPV), aicinot valdošajā koalīcijā ietilpstošā “Apvienotā saraksta” pārstāvjus atbalstīt opozīcijas prasīto aizsardzības ministres demisiju, teica viedus vārdus (citēju no stenogrammas): “Un šeit es gribu vērsties pie “Apvienotā saraksta”. Kad viņiem uzdod jautājumu – nu kā tad tur ir, kas tad tur ir? Tad viņi tik pūš kā grūtnieces pirms dzemdībām un – “nu nav smuki, nav smuki”. Kolēģi, nav smuki nepiezvanīt meitenei pēc seksa, tas nav smuki.” Ne mirkli neapšaubu Zivtiņa kompetenci jautājumā par grūtniecēm un meitenēm, tomēr man šķiet, ka jautājums par 200 miljonu eiro vērto pārtikas iepirkumu bruņoto spēku vajadzībām ir nedaudz plašāks.
Kopumā jāteic, ka vairumā gadījumu Ināras Mūrnieces atkāpšanās prasītāju teiktais bija salīdzinoši pamatots un no tā nevar atgaiņāties kā no opozīcijas “kārtējā teātra”. Tomēr, izlasot stenogrammu, man subjektīvi liekas lietderīgi mēģināt jautājumus formulēt citādi.
Pirmkārt, ir jātiek skaidrībā, vai runa ir par sistēmisku problēmu vai konkrētu amatpersonu vainu. Lieta tā, ka skandāli ar militārā budžeta veidošanu un izlietošanu notiek arī citās NATO un ES valstīs, tomēr skandāli saturiski atšķiras. Piemēram, “Reuters” 2014. gada janvārī publicēja tekstu par kādu varen rosīgu kungu Grieķijas aizsardzības ministrijā, kurš piecu gadu laikā no militārā sektora ražotājiem Vācijā, Francijā, Krievijā, Brazīlijā un Zviedrijā bija pamanījies kukuļos iekasēt 16 miljonus ASV dolāru.
Pilsonim Antonisam Kantasam tas viss slikti beidzās, problēma zināmā mērā šādi tika atrisināta. Tā būtu viena situācija. Savukārt “The Nation” 2018. gada novembrī publicēja materiālu par to, ka virkne pieredzējušu auditorkompāniju, vienkāršoti izsakoties, bezspēcībā pacēla rokas, mēģinot tikt skaidrībā ar ASV Aizsardzības departamenta milzīgā budžeta līkločiem. Proti, juceklīgums un nepārskatāmība, kas veidojusies ilgākā laika periodā, turklāt, pilnīgi iespējams, birokrātiskā marasma, nevis savtīgas ļaunprātības rezultātā.
Protams, ir vēl varianti. Ja naudas ir daudz, parādās pirkumi, kuru lietderība ir apšaubāma, pat ja neviens nav personīgi “uzvārījies”. Piemēram, “Military Times” 2019. gada martā minēja epizodi, kad par godu kādas ASV Jūras spēku vienības dzimšanas dienai priekšniecība padotajiem sarīkoja svētku mielastu ar omāriem un līdzīgām dabas veltēm. Citiem vārdiem sakot, vai mums ir daži iepuvuši āboli vai viss iepakojums jau nelabi smako?
Otrkārt, debatēs opozīcija daudz un manā skatījumā pamatoti pieminēja (ne ar labu vārdu) Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu. Man šķiet, ka jautājums nav tikai par Garisonu. Sensenos laikos valsts sekretāru institūcija tika apzināti veidota tā, lai šīs amatpersonas būtu maksimāli neatkarīgas no politiskās iejaukšanās. Doma bija un ir pareiza, tomēr skandāls ap konkrēto iepirkumu varētu būt iemesls izvērtēt, vai teorija (ierēdniecības pasargāšana no politiķu iegribām) un prakse sakrīt.
Ja nesakrīt, tad kaut kas ir jāmaina, un ne tikai Aizsardzības ministrijā. Šai tēmai ir vēl cits aspekts. Debatēs opozīcijas pārstāvji diezgan saprotami īgņojās par ministra politiskās atbildības jēdziena reālo nozīmi. Nedaudz vulgarizējot – kāda no ministra jēga, ja viņš iepirkumos neiejaucas, deleģē kontroli kolēģiem ministrijā un dažkārt pēc tam plāta rokas žanrā “es nezināju, esmu tikpat nepatīkami pārsteigts utt.”?
Jā, bet es varu iedomāties sašutumu un aizdomu vilni arī pretējā gadījumā – ja ministrs (jebkurā ministrijā) aktīvi iesaistītos. Pilnīgi pietiktu ar apjautāšanos par konkursa gaitu, lai netrūktu komentāru par mēģinājumiem “ietekmēt” iepirkumu (vai kādu amata vakanču konkursu). Tad ko mēs gribam? Jautājums šajā gadījumā ir pilnīgi neitrāls, jo savi plusi un mīnusi ir abiem variantiem.
Noslēgumā aspekts, kurš man personīgi ir visinteresantākais. Formulējot diplomātiski, ir tāds priekšstats, ka ļoti daudz mūsu valstī nosaka Rietumu sabiedrotie, jo īpaši no ASV. Paskat, kas salīdzinoši nesen notika ar virkni Latvijas komercbanku, kurām taču bija resursi sevis aizstāvēšanā. Latvijas “dīķī” jā, bet ne pret aizrādījumiem no ASV. Varētu šķist, ka militārā joma pilnīgi noteikti ir tāda, kur sabiedrotie cītīgi skatās mūsu izdomas bagātajiem cilvēkiem uz pirkstiem. Izrādās, ka neskatās? Nogulēja tik lielu izdevumu pozīciju?
