Daži īpaši stulbi un neticami iemesli asiņainiem kariem 1
Vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad kari starp valstīm sākušies faktiski absolūtu nieku, piemēram, klaiņojoša suņa, zaudējuma futbola spēlē vai koka spaiņa dēļ.
1925. gadā Petričes robežpunktā grieķu kareivis sāka dzīties pakaļ klaiņojošam sunim, kas muka Bulgārijas robežas virzienā, taču bulgāru robežsargs bez brīdinājuma nošāva grieķi, jo bulgāram radās iespaids, ka grieķis vēlas šķērsot valsts robežu. Grieķi atriebās, nākamajā dienā iznīcinot bulgāru robežpunktu. Konflikts pieauga, un tajā gadījumā, ja nebūtu iejaukusies Nāciju Līga (ANO priekštece), garantēti būtu izcēlies pilna mēroga grieķu–bulgāru karš.
Kāda leģenda vēsta, ka 1325. gadā no Itālijas Boloņas uz Modenu dezertējis kareivis, kurš paķēris sev līdzi ozolkoka spaini, no kura dzirdījis savu zirgu. Boloņas varas iestādes nepieprasīja bēgļa atgriešanos, taču vēlējās atgūt spaini, jo tas bija pilsētas īpašums. Lepnie modenieši atteicās pildīt šo vēlmi, tāpēc starp abām pilsētām izcēlās karš, kurš ilga 22 gadus un kurā boloņieši, starp citu, zaudēja.
1500. gada Venēcijas un Turcijas karš nebija tik ilgs, taču tā rašanās iemesls bija tikpat absurds. Sultāns no venēciešu sūtņa pieprasīja, lai viņš ievēro Austrumu etiķetes īpatnības, proti, lai tad, kad turkiem apgalvo par sava valdītāja draudzīgo noskaņojumu, apzvēr to pie savas bārdas. Taču venēcietis atbildējis, ka viņa pilsētā nenēsā bārdas, tāpēc nevar pildīt attiecīgo vēlmi. Uz to sultāns izsaucies: “Tas nozīmē, ka Venēcija ir pērtiķu valsts!” Venēcieši šos vārdus uzņēma kā apvainojumu, ar ko bija pietiekami, lai uzsāktu kara darbību pret Turciju. Jāiebilst, ka rezultātā uzvarēja turki.
1653. gadā Zviedrijas karalis, aplūkojot savienības līguma ar Poliju projektu, ievēroja, ka pēc viņa titulu uzskaitījuma vārdkopa “un tamlīdzīgi” atkārtojas divas, bet pēc poļu monarha titulu uzskaitījuma trīs reizes. Iesākās neiecietīga diplomātiskā sarakste, kas vainagojās ar 1655.–1660. gadu karu, kurā uzvarēja Zviedrija.
1739. gadā par Anglijas un Spānijas kara iemeslu, kas ilga līdz 1742. gadam, kalpoja angļu tirgonim Robertam Dženkinsam nogriezta auss, ko viņš demonstrēja britu parlamentam. Dženkinss apgalvoja, ka ausi viņam nogriezis spāņu armijas virsnieks kuģa apskates laikā Havannā. Anglija jau sen meklēja atbilstošu ieganstu karam ar Spāniju par Karību teritorijām, taču to bija grūti atrast, tāpēc sava pilsoņa auss nogriešanu pēkšņi uzskatīja par pilnībā pieņemamu, lai varētu sākt kara darbību. Varbūt liksies dīvaini, taču šis karš, ja tā var izteikties, noslēdzās “neizšķirti”.
1969. gadā starp Salvadoru un Hondurasu izcēlās “futbola karš”. Hondurasa pēc savas komandas zaudējuma Salvadoras nacionālajai izlasei pārtrauca diplomātiskās attiecības ar savu sāncensi. Atbildot uz šo rīcību, Salvadoras karaspēks nekavējoties šķērsoja Hondurasas robežu, un iesākās karš, kuru izdevās apdzēst, tikai pateicoties starptautiskās sabiedrības starpniecībai.
