Māris Zanders: Daži ieteikumi vēlētājam 5
“Vārda brīvība var kļūt par melu brīvību,” pauda Raimonds Vējonis, šomēnes atklājot diskusiju “13. Saeimas vēlēšanas – pārbaudījums demokrātijai?”. Taisnība jau ir, tomēr, manuprāt, mēs a) pārāk dramatizējam situāciju, b) to darot, varam iedzīvoties nevēlamās blaknēs, c) nerunājam par samērā vienkāršām metodēm atdalīt graudus no pelavām.
Par A un B. Uzturot tēzi, ka parlamenta vēlēšanu priekšvakarā Latvijas sabiedrība ir teju vai nolemta masīvai dezinformācijas kampaņai, tiek – apzināti vai neapzināti – veidots arī ērts “arguments” pret kritiku (t. sk. varbūt bezgaumīgu, nepamatotu, bet, tā teikt, neapmaksātu) vispār. Šādā gaisotnē ir ļoti ērti pārmetumus un uzbrukumus, kas ir nepatīkama, bet loģiska politiskās cīņas sastāvdaļa, pasludināt par veidotu “no ārpuses”. Nevajadzētu no viena grāvja braukt otrā.
Par C. Nekā ļoti sarežģīta te, manuprāt, nav. Pirmkārt, kandidāti ir jāvērtē pēc viņu pašu izteikumiem, nevis atstāstījumiem. Arī intervija vai debates var būt tendenciozas, tomēr “tiešā runa” vienalga ir labāka nekā no konteksta izrauts viens teikums vai vispār sagrozīts atstāstījums. Vēl par izraušanu no konteksta. Ņemot vērā, cik runātīgi dārgie politiķi šajā periodā kļūst, grūti iedomāties, ka viņi tiešām pateikuši tikai šo vienu – divus teikumus par kādu jautājumu; ticamāk, ka ne, tātad, ja nav iespējams vai nav laika noskaidrot kontekstu, arī pret it kā citātiem jāizturas piesardzīgi. Otrkārt, īpaši skeptiski ir jāizturas pret informāciju, kas nav “tiešā runa”, vēlēšanu dienai tuvojoties. Ir prakse “smago artilēriju” pietaupīt līdz pēdējam brīdim, kad kandidāts, pret kuru tā vērsta, faktiski nevar izplatīto dezinformāciju jēdzīgi komentēt vai atspēkot. Tas, iespējams, skanēs pārāk radikāli, bet nedēļu pirms vēlēšanu dienas vēlētājam vajadzētu noteikt sev pašizolāciju no kandidātus skarošās informācijas publiskajā telpā. Treškārt, lai cik sliktās domās liela daļa sabiedrības ir par politiķiem, kaut vai veselais saprāts liek uzdot jautājumu – ja par kandidātu X paustā šmuce ir patiesa, kāpēc visbiežāk anonīmie taisnības cīnītāji par to līdzcilvēkus nav informējuši agrāk, bet tieši priekšvēlēšanu periodā? Tas, starp citu, attiecas uz atklāsmēm, kas nāk no pašiem kandidātiem vienam par otru. Ceturtkārt, anonīmi pausti viedokļi un “ziņas” ir ignorējami vispār. Mēs varam būt skeptiski par mediju darba kvalitāti, tomēr to gadījumā vismaz nav tāda anonimitātes nodrošināta visatļautība. Ja jūs nepiekrītat manam vērtējumam par kādu kandidātu, tad jūs arī zināt, kurš ir šā jums nepieņemamā vērtējuma autors, un es savukārt arī apzinos sava vērtējuma sekas sev pašam. Anonimitātes gadījumā (vienalga, vai runa ir par sociālajiem tīkliem vai pastkastēs sabāztiem izstrādājumiem) nekā tāda nav. Sarežģītāka ir situācija ar labi domātiem atspēkojumiem, un te, domāju, mans viedoklis atšķirsies no kolēģu. Manuprāt, dažādu Kremļa propagandas struktūru ģenerēto murgu atspēkošana tikai pievērš tiem uzmanību, un diez vai kāds var garantēt, ka rezultātā mēs neiegūstam situāciju, ko apraksta izteiciens “vai nu viņš nozaga, vai viņam nozaga, bet kaut kas tur tāds bija…”. To sabiedrības daļu, kura savu izpratni par Latvijā notiekošo veido, izmantojot Krievijas informatīvo telpu, mūsu mediju pierādījumi tāpat nepārliecinās. Turklāt jāņem vērā, ka tendencioza informācija var parādīties arī pastarpināti – ar solīdu Rietumu mediju starpniecību, kuri savukārt nekritiski izmantojuši kādas propagandas driskas. Labāk “izslēgt” argumentu “bet ārzemnieki saka tā…” uz šo laiku vispār.
Visa šī situācija nedaudz atgādina kādu beļģu vēsturnieka Dāvida van Reibruka dzēlību. Pirms dažiem gadiem iznākušajā apcerē par vēlēšanu procesu van Reibruks saka – iedomājieties situāciju, kad blakus ēdienu receptēm ar skaistiem foto ir arī brīdinājumi par alerģijām un citām iespējamām nevēlamām sekām jūsu veselībai, ko var izraisīt kāda no ēdiena sastāvdaļām. Izklausās nedaudz vājprātīgi un neticami, tomēr zināma loģika, ja runa ir par priekšvēlēšanu perioda informatīvo telpu, pastāv.
