Smejies vesels! Daži stāstiņi, joki un atziņas no dzīves 0
Jautrai dienai!
* Pirmajā darbavietā kā jaunā speciāliste biju nosēdināta dispečeru telpā – vajadzēja aizvērt un atvērt vārtus (par laimi, ar pogas palīdzību, ne jau ar atslēgu bunti rokās). Vēl bez dažādu papīru čabināšanas manos pienākumos ietilpa arī atbildēt uz telefona zvaniem. Telefona sakari bija, kādi nu bija. Laiki, kad tālsarunas bija jāpiesaka nedēļu uz priekšu un tad jāiet uz pasta nodaļu, un jāgaida, kad savienos, bija aiz muguras, tomēr sakaru kvalitāte nebija no labākajām. Tā nu man tur dežūrējot, zvana telefons, es paceļu un klausos. Dzirdamības gandrīz nekādas, skaidri saklausāms tikai: “Bla–bla–bla… direktors.” Laipni paskaidroju: “Direktors šodien ir Rīgā.” Zvanītājs vēlreiz atkārto to pašu, tikai tādā uzvilktā intonācijā. Es tikpat laipni: “Direktors šodien aizbraucis uz Rīgu.” Nu zvanītājs ir pavisam noskaities, un sekojošie vārdi ir skaidri saklausāmi: “Es zinu, ka es esmu Rīgā, bet tu beidzot pasauc pie telefona inženieri!”
* Braukājot uz pirmo darbavietu, autobusā noklausījos par kādu smieklīgu atgadījumu. Aizmugurē sēdošie kungi atcerējās notikumu ar paziņu (nosauksim viņu par Jāni), kurš reiz braucis ar šī paša maršruta autobusu. Tātad Jānis braucis no Alūksnes uz Rīgu, un Smiltenē, kur autobuss līdz tālākajam ceļam uzkavējies ilgāk, izkāpis izlocīt kājas. Pie autoostas atradusies kafejnīca “Vējiņš”, kurā varēja nobaudīt karstas desiņas, sautētus kāpostus un vēl šo to. Laika bijis pietiekami, un gan Jānis, gan vairāki citi pasažieri un arī autobusa šoferis devušies paēst vai padzert kafiju.
Šoferis iekārtojies netālu no Jāņa. Ar lielu izbrīnu Jānis konstatējis, ka uz šofera galda atrodas arī glāzīte ar tīru mantu – šņabīti. Kā šoferis domā tālāk vadīt autobusu? Līdz Rīgai vēl tālu!
Kamēr Jānis mocījies pārdomās, citi pasažieri jau paēduši un devušies uz autobusu. Jānis ēdis un vērojis šoferi. Beidzot šoferis pagriezies, lai dotos uz autobusu… Nē, viņš pagriezies, lai pieietu pie letes un paņemtu vēl simt gramu! Kad šoferis atgriezies pie galda un vienā rāvienā iztukšojis glāzi, Jānis neizturējis un piegājis pie viņa. “Klau, šoferīt, vai tad jums atļauj šitā iestiprināties pa ceļam?”, – Jānis jautājis. “Pa ceļam?”, – šoferis pārjautājis. – “Nu nē, mans ceļa posms jau ir galā. Pārinieks teju pirms kādām piecām minūtēm aizbrauca tālāk – uz Rīgu”.
* Nevaru apgalvot, ka kolēģi ir tālāk nosaukto teicienu radītāji, taču manā smieklīgo izteicienu krātuvītē tie noglabāti tieši no darba gaitām. Daži piemēri:
„Svinējām vārda došanu sunim, bet otrā rītā neviens neatcerējās, kā viņu nosaucām”;
„Kafija mani stipri ietekmē – kā aizmiegu, tā nevaru vairāk nevienu krūzīti iedzert”;
„Atceros viņu, atceros – vienā podā vēmām….”;
„Ieeja – rublis, izeja – divi rubļi”;
„Kolhozs “30 gadi bez ražas””;
Frizūra “Sprādziens makaronu fabrikā”;
„Pieliks pie algas un atlaidīs”;
Firmas ēdieni – kotlete “Nāves ēnā”, saldais ēdiens “Pēdējā vēlēšanās”, sula “Septītais uzlējums”;
“Cilvēks jau nav cūka – apēdīs”;
„Ūdens nav vīns, daudz nevar iedzert”;
„Izpletnis atveras pilnīgi automātiski – no sitiena pret zemi”.
* Laikā, kad tikko parādījās šovi, kuru dalībnieku dzīvi 24 stundas varēja vērot tiešraidē, kolēģi ierosināja panākt, ka tiktu mainīta deputātu ievēlēšanas un darbošanās kārtība. Ideja – Saeimā ievēlētu vismaz 250 deputātus. Deputāti dzīvotu Saeimā un nedrīkstētu to pamest. Visās telpās būtu video kameras un pārraide būtu pieejama jebkuram reģistrētam lietotājam. Katru nedēļas nogali deputāti tiktu vesti uz kādu lielveikalu un kameru priekšā atskaitītos par nedēļas laikā padarīto. Pēc tam notiktu balsošana ar īsziņām – tiktu izbalsots viens deputāts, un viens iegūtu imunitāti nākamajai reizei. Izbalsotie deputāti trīs termiņus vairs nevarētu kandidēt.
Padalies komentāros arī ar savu piedzīvoto joku vai atziņu no dzīves!
