Dažas dienas copmaņu paradīzē 0
Kad pagājušā gada septembrī pabijām straujajās un gleznainajās, zivīm bagātajās Zviedrijas upēs, nolēmām šeit atgriezties pavasarī, lai paspēkotos ar upju forelēm, kas sanāk šajos ūdeņos uz nārstu. Domāts, darīts. Pavasaris pienāca, un mēs, četru draugu un domubiedru grupa, posāmies ceļā.
Lai arī informācija no Zviedrijas neko labu par upēm neliecināja, vēlā un vēsā pavasara dēļ sniega kušana kalnos bija aizkavējusies, un upes, izkāpušas no krastiem, nesa palu ūdeņus ar tādu spēku, ka par spiningošanu nebija ko domāt. Bet neko darīt, biļetes iegādātas, brauciens saplānots, un noteiktā laikā mēs posāmies ceļā ar cerību, ka pie zivīm tiksim kādā ezerā. Daudzos Zviedrijas ezeros ir ierīkotas milzīgas varavīksnes foreļu un pāliju audzētavas, darba gaitā gadās pa kādam misēklim, šīs dižciltīgās zivis no groziem pamūk un kļūst pieejamas makšķerniekiem. Te gan uzreiz jāsaka, ka vārds “pieejamas” ir stipri nosacīts, jo ezeros, kuru garums svārstās no četrdesmit līdz astoņdesmit kilometriem, zivis vispirms ir jāatrod, jāsaprot, kādā dziļumā tās uzturas, ar ko un kad barojas, un tikai tad var cerēt uz panākumiem.
Varavīksnes forele copmaņu aprindās tiek uzskatīta par īstu rīmu, turpretī karaliskā Arktikas pālija ir samērā uzmanīga un grūti piemānāma zivs. Nelielā dziļumā un pie krastiem tā sastopama tikai agrā pavasarī un vēlā rudenī, vai arī ziemā. Vasarā, kad ūdens iesilst, šīs skaistās, spēcīgās un kulinārijas ziņā tik augstvērtīgās zivis, aiziet dziļumā, kur ūdens vēsāks, un par uzkošanās priekiem tā īsti pat nedomā.
No Zviedrijā dzīvojošā drauga saņemtā informācija un copei labvēlīgie laika un ūdens apstākļi viesa cerības, ka pie skaistulēm tiksim, un tās izrādījās pamatotas. Pirmajā copes dienā devāmies ezerā ar laivām un ar eholoti meklējām zivju barus. Ūdens temperatūra tikai nedaudz virs nulles, neliels vējiņš stumda patumšus mākoņus, un mēs, optimisma pilni, jau pirmajā stundā atrodam nelielā dziļumā stāvošu zivju baru. Trešais metiens ar “Black Fury” Robertam atnes lielisku alatu. Protams, apakšējais zivju bars nevarētu būt alatas, tā tikai tāda uvertīra šīsdienas pasākumam.
Vēl nedaudz pamētājuši, Roberts ar Daini dodas uz līci meklēt lielāku zivju baru, es ar Imantu palieku apstrādāt šo. Trešā numura kapara krāsas “Mepps” izvilina no ūdens apmēram kilogramu smagu varavīksneni, pēc tradicionālajām četrām svecēm tā rātni ieguļas uztveramajā tīkliņā. Pirmajai forelei seko otrā, pēc neilga laika trešā, un tad iezvanās mans telefons. Jau pēc Roberta balss toņa noprotu, ka viņi atraduši kaut ko labu, ņemamies nost no enkura un dodamies pie draugiem. Jau pa gabalu redzu, ka Dainis velk kaut ko lielu. Kāts lielā līkumā, bet sveces nav, vēl pēc mirkļa Roberts iesmeļ uztveramajā tīkliņā vismaz trīskilogramīgu pāliju, atskan prieka pilni uzvaras saucieni. Netālu no draugiem liekamies uz enkura un sākam copēt.
Nākamās trīs stundas jūtamies gluži kā copmaņu paradīzē – zem mums ir milzīgs zivju bars, pālijas mijas ar varavīksnenēm, cope seko copei, vidējais zivju izmērs lielisks, kaut ko tādu vēl īsti piedzīvojis nebiju. Pievakarē sāku eksperimentēt. Uz ko ķeras, bijām apķēruši, bet es vēl gribēju pārbaudīt, kā šīs lašveidīgās zivis reaģē uz vobleriem, kurus izmantoju lašu copei Latvijā. Pāliju kundzes nesmādēja arī voblerus, kuru vēderiņi krāsoti rozā vai sārtos toņos, bet “Khamsins” ar zaļganiem sāniem un rozā vēderu jau otrajā metienā man sagādāja neaizmirstamu baudījumu, izvadot no ūdens lielāko pāliju trīsarpus kilogramu vērtē.
Drīz skaistā diena ir galā, bet tā īsti tumšs šajos platuma grādos nekļūst, tuvojas vasaras saulgrieži, un gaišs ir visu diennakti. Braucam uz mūsu apmešanās vietu vai, kā mēs to mīļi dēvējam, bāzi. Kalnu pārejā vīri metas sniegā, dzer konjaku un dejo uzvaras dejas, garastāvokļa indikators pietuvojies maksimālajai atzīmei, bet beigusies tikai pirmā copes diena. Uz mūsu izdarībām rāmā mierā noraugās ziemeļbrieži. Bāzē tīrām zivis, ēdam svaigu pāliju ar vasabi un sojas mērci, kuru mums pasniedz mūsu lieliskais pavārs Roberts. Neraugoties uz vēlo karalisko cienastu, aizmiegam kā nosisti.
Nākamās dienas vējš liedz doties ar laivām ezerā, makšķerējam no krasta, loms neko daudz neatpaliek no iepriekšējā dienā gūtā, piesakās pat pārītis strauteņu. Copi beidzam krietni vien agrāk un atceļā uz bāzi pieskrienam pie pāris upēm. Nē, te par copi domāt vēl pāragri. Tā viena pēc otras aizrit copes dienas, nu jau makšķerējam bez steigas un tikai dažas stundas dienā. Mājiniekiem cienasts sagādāts, un kāda jēga bendēt zivis, jo atlaist pāliju, kurai dziļi ieķēries āķis, ir pilnīgi neiespējami, zivs spēcīgo muskuļu dzīta svaidās, un tās noturēšana ar spēku āķa izņemšanas brīdī parasti beidzas ar žaunu saplēšanu, piedevām saskarē ar cilvēka rokām tās gūst apdegumus. Pēdējā copes diena dāvā Robertam skaistu trofeju – varavīksnes foreli svarā virs pieciem kilogramiem. Zviedru zemes ezera ūdeņos lido eirocentu monētas. Uz atkalredzēšanos, Zviedrija!
