Kas notiek cilvēka smadzenēs, esot narkozē? 13
Vilma Veldre, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Narkozē ausis visu dzird, taču narkotiskās vielas kaut kādā veidā spēj smadzenēs nobloķēt no skaņu receptoriem nākošos signālus. Tostarp smadzenes vienalga bezkaislīgi fiksē to, kā no ārpuses nākošā skaņa sasniedz bungādiņu, tad pa dzirdes kauliņiem pārvietojas uz vidusauss endolimfu un tur pakutina jutīgo šūnu matiņus, kas savukārt liek dzirdes nerva neitroniem ģenerēt impulsu, kurš aizjoņo uz galvas smadzeņu analizatoru. Bet – kas notiek tālāk?
I
Iepriekš neirobiologi varēja fiksēt tikai neliela šūnu ansambļa aktivitāti, taču šādi novērojumi neko lāgā nedeva. Bija nepieciešams sekot uzreiz ļoti lielām smadzeņu neironu grupām, un turklāt nevis tikai novērot, bet vēl arī būt apbruņotiem ar jaudīgām skaitļošanas metodēm, kas dotu iespēju izanalizēt liela daudzuma neitronu kopējo aktivitāti. Iespējams, tagad tas sasniegts.
Nesen franču pētnieki publikācijā izdevumā Nature Neuroscience vēstījuši par to, kas notiek lielajos neironu ansambļos vispārējās narkozes apstākļos. Viņi vienlaikus novērojuši tūkstošiem neironu peles smadzeņu dzirdes garozā: vienā gadījumā pele bija pie skaidras apziņas, citā – atradās narkozē. Izrādās, pat tad, ja auss neko nedzird, dzirdes garozas neironi patiešām ģenerē kaut kādus signālus. Taču šeit lieta tāda, ka nomoda laikā spontānās aktivitātes neironi atšķiras no tiem, kuri reaģē uz skaņu, proti, dzirdes garozā veidojas savdabīga darba dalīšana. Bet narkozē skaņai atsaucas tie paši neironi, kuriem novērota spontānā fona aktivitāte.
Tas nozīmē, ka skaņas aktivitāti nevarēja atšķirt no fona trokšņa, un smadzenes narkozē pret neironu skaņas aktivitāti izturējās tieši tāpat kā pret troksni, proti, nenoraidīja to līdz apziņai. To varot salīdzināt ar to, kā cilvēki agri vai vēlu pārstāj dzirdēt ledusskapja dūkoņu – vien ar to atšķirību, ka narkozē par tādu nevērtīgu troksni smadzenēm kļūst absolūti visas skaņas.
Iespējams, kaut kas tamlīdzīgs notiek arī parastajā, ne narkozes izraisītajā miegā. Lai gan parastajā miegā smadzenes šo un to tomēr dzird un kaut ko pat atceras. Turklāt pētnieku rīcībā ir dati par to, ka kaut kādas skaņas smadzenes spēj atcerēties arī narkozē. Lai gan šeit esot jāprecizē, ka attiecīgajos eksperimentos izmantotas salīdzinoši nelielas narkotizējošo vielu devas, proti, pat ievērojami mazākas par tām, kādas izmanto ķirurģiskajās operācijās.
II
Kādā citā pētījumā, ko veikuši somu pētnieki, eksperimentos bija iesaistīti pieaugušie, kuriem deva propofolu un deksmedetomidīnu – abi šie preparāti plaši izmantoti ķirurģijā tieši vispārējā anestēzijā. Pēc ievadīšanas narkozē pētnieki brīvprātīgos kratīja, skaļi sarunājās ar viņiem, lika noklausīties dažādas ne sevišķi patīkamas skaņas un tamlīdzīgi.
Kad šie cilvēki bija atmodušies, viņi stāstīja par dīvaini miglainiem sapņiem, kuros realitāte bija atstājusi noteiktas pēdas, proti, ārējās sajūtas daļēji bija izkļuvušas cauri anestēzijai. Visuzskatāmāk tas apliecinājies eksperimentos ar nepatīkamajām skaņām: pēc pamošanās cilvēkiem lika vēlreiz noklausīties tās pašas skaņas, taču tagad jau kopā vēl ar citām, kuras iepriekš viņi nebija dzirdējuši. Izrādās, smadzenes ievērojami ātrāk noreaģēja uz tām skaņām, kuras bija skanējušas narkozes laikā, nekā uz tām, kas cilvēkiem bija pilnībā nepazīstamas.
Kādā citā eksperimentu sērijā cilvēki noklausījās dažādas frāzes: tās iesākās it kā ļoti parasti, taču beidzās ne gluži tā, kā to varētu sagaidīt (piemēram, “lācis pastaigājas pa Mēness virsmu”, nevis “lācis pastaigājas pa mežu” un tamlīdzīgi). Arī šajā gadījumā pēc pamošanās smadzenes, kā to apliecinājušas elektroencefalogrammas, ievērojami aktīvāk reaģēja tieši uz dīvaino vārdu, ko cilvēkam lika noklausīties narkozes laikā.
Turklāt savdabīgi šķita tas, ka tik ilgi, kamēr cilvēks bija anestēzijas iedarbībā, smadzeņu aktivitātē nebija nekādu izmaiņu, proti, parastos teikumus tās uzklausīja tieši tāpat kā neparastos. Un cita savdabība bija saistīta ar deksmedetomidīnu: tā ietekmē smadzenes vispār uztvēra tikai frāžu beigas pilnībā neatkarīgi no tā, vai tās noslēdzās ar neparasto vai parasto vārdu. Somu pētnieki pauduši, ka smadzenēm ir grūti noturēt atmiņā frāzes sākumu, tāpēc beigās, jau it kā zaudējot kontekstu, tās vienkārši reaģē uz jebkuru vārdu, lai kāds arī tas būtu, un tāds efekts saistībā ar dažādām vielām izpaužas dažādos veidos.
Katrā ziņā neviens no šā eksperimenta dalībniekiem pēc atmošanās neatcerējās to, ko dzirdējis narkozes laikā, taču pētnieki nešaubās, ka smadzenes kaut ko tomēr jutušas, lai arī šīs sajūtas apzinātajā atmiņā nav saglabājušās. Katrā ziņā varot apgalvot, ka vispārējās anestēzijas stāvoklī apziņa tomēr saglabājas, lai gan šeit daudz kas atkarīgs gan no konkrētās anestezējošās vielas, gan no tās devas. Un tāpat jāuzsver, ka arī šajos eksperimentos pārsvarā izmantotas salīdzinoši nelielas narkotisko vielu devas, pat ievērojami mazākas par tām, kādas izmanto ķirurģiskajās operācijās. Lai gan pētnieki pauduši pārliecību, ka noteikta daļa apziņas saglabājas arī šādu devu apstākļos.
III
Zināms, ka sliktas atmiņas var kļūt par visīstāko problēmu: smagu psiholoģisko traumu pārcietušais cilvēks to atkal un atkal pārdzīvo no jauna, jo allaž kaut kādas lietas apkārtējā vidē viņam atgādina par zīmīgiem pagātnes notikumiem. Tostarp pētnieki konstatējuši, ka cilvēka smadzenēm ir nosliece neatgriezeniski zaudēt to, ko tās sevī glabājušas.
Pirms neilga laika izdevumā Nature Neuroscience holandiešu pētnieki publicējuši rakstu, kurā aprakstīts viņu eksperiments: cilvēkam rādīja kādu attēlu, vienlaikus nodarot viņam nelielas sāpes, kā rezultātā attiecīgais attēls pēc neilga laika jau pats par sevi izraisīja noteiktas izbailes. Savukārt, ja vienlaikus ar baisā attēla rādīšanu cilvēkam deva asinsspiedienu regulējošo līdzekli propranololu, bailes faktiski acumirklī izgaisa, jo ar šo attēlu saistītās emocijas vienkārši izdzēsās no atmiņas. Aptuveni vienlaikus krievu pētnieki eksperimentos ar žurkām bija pierādījuši, ka posttraumatisko sindromu var būtiski mazināt arī ar apzinātu skābekļa trūkuma jeb tātad hipoksijas pielietošanu.
Savukārt spāņu pētnieki slikto atmiņu izdzēšanai piedāvājuši jau pieminēto propofolu, kas faktiski ir miega zāles un ko izmanto vispārējai narkozei. Vēstīts, ka šajos eksperimentos iesaistītajiem brīvprātīgajiem demonstrēja attēlus un papildus stāstīja arī kādu stāstu. Vēstījums iesākās neitrāli, taču vidū atgadījās dažādi nepatīkami notikumi (autoavārijā iesaistīti bērni, meitenes nolaupīšana un tamlīdzīgi), bet beigās stāstījums atkal kļuva neitrāls.
Pēc nedēļas eksperimenta dalībniekiem atkal stāstīja tos pašus stāstus, tikai šoreiz izlaižot virkni epizožu, un vajadzēja pateikt, tieši kas ir izlaists. Dalībniekus ar propofolu ievadīja vispārējā narkozē, un pēc atmošanās dažiem visu stāstu vajadzēja atcerēties jau uzreiz, citiem tas bija jādara vēl pēc diennakts. Tie eksperimenta dalībnieki, kuriem bija viss jāatceras jau tūlīt pēc iziešanas no narkozes, stāstījumu atcerējās tādu, kā pirms narkozes. Savukārt tie, kuriem tas bija jādara pēc diennakts, vairākus momentus spēja atcerēties jau tikai ar ļoti lielām grūtībām, turklāt tas skāra tieši visemocionālākās epizodes.
Var piebilst, ka propofolam piemīt amnezējošs efekts, taču šajā konkrētajā gadījumā savdabīgi ir tas, ka ar narkozi saistītā aizmiršana skārusi tieši emocionālo informāciju. Pētnieki pieļāvuši, ka tas, iespējams, tā noticis tāpēc, ka propofols iedarbojas uz saitēm, kuras nodrošina viens no atmiņas galvenajiem centriem hipokamps un mandeļveidīgais ķermenis, ko nereti mēdz dēvēt arī par emociju centru. Tāpat pausts, ka tādējādi ar vispārējās narkozes palīdzību varētu izstrādāt īpašu ar pārdzīvotajām traumām saistīto psihisko traucējumu ārstēšanas metodi.
