Diāna Jance: Dažādu valodu varoņstāsti 0
Kaut gan neesmu valodu un vārdu pētniece, tomēr, ikdienā strādājot ar vārdiem, proti, rakstīdama, ik pa laikam aizdomājos par viena vai otra vārda nozīmi, pārmantojamību un izcelšanos.
Reizēm vārdi uzrodas paši, un, iedomājoties pirmo, nākamais pārvēršas un kļūst savādāks – nu gluži kā kādreiz spēlētajā spēlītē “klusie telefoni”. Vairākkārt, latviešu valodas nepratējiem skaidrojot latviešu un lietuviešu valodas atšķirības, esmu stāstījusi, kā latviešu “skola” ir tik līdzīga zviedru “skolan” (un parasti to pieminu, saistot ar “vecajiem labajiem” zviedru laikiem Vidzemē 17. gadsimtā, kad tika atvērtas skolas zemnieku bērniem).
Turpretim lietuviešu vārdam “mokykla” latviešiem neapšaubāmi asociējas ar vārdu “mokas” un nevis ar vārdu “mācības”, kā tam laikam gan vajadzētu būt.
Starp citu, franču vārds “travail” (“darbs”) cēlies no latīņu “tripalium” (spīdzināšanas rīks).
Viss ir nosacīts. Atceros, kā pirms daudziem gadiem, palīdzot savai draudzenei, kura studēja medicīnu, apgūt latīņu valodas terminus, turpat ikkatram skeleta kauliņa nosaukumam atradām kādu skanisku līdzinieku mūsu Rīgas centra komunālā dzīvokļa virtuves priekšmetu krājumos.
Vārdi ceļo no vienas valodas uz otru, un tie neatzīst valstu robežas. Kaut arī, iespējams, kļūdos, jo, cik dzirdēts, Ziemeļkorejā nav Rietumu kultūrai piederīgu, līdzskanīgu vārdu. Katrai tautai ir viņu svarīgākie vai mazsvarīgākie vārdi un apzīmējumi. Piemēram, islandiešu valodā “sniegam” ir 32 sinonīmi… Islandiešiem sniegs ir svarīgs.
Viss ir nosacīts. Ir vārdi, kas paslēpjas, un tikai kāda izrunāta piebilde un konteksts ieliek šo vārdu pareizajā vietā un norāda kopīgo jēgu. Ir vārdi, kas paši ir stipri, un katrs no tiem dažādām cilvēku grupām var nozīmēt ko īpašu. Tie, kuri savulaik pieredzēja Latvijas Baigo gadu (1941), vārdu salikumu “baigi forši” nespējot izrunāt.
Neapšaubāmi, spēlējoties ar vārdu nozīmi, domas viegli var kļūt tendenciozas. Iespējams, ka tagad, “falšo” ziņu laikā, tieši šādas domas ir vajadzīgas. Katru vārdu ir nepieciešams pārbaudīt, izsvērt un pārsvērt. Runā, ka Krievijā vairs nepārdodot “Golandskij sir”, jo tā nosaukums esot aizgūts no sapuvušajiem Rietumiem…
Šādā aspektā viegli aizdomāties par to, kā krievu politiskie valodnieki skaidro sava mūsdienu supervārda “geroi” (varonis) izcelšanos?
Krievu valodā vārdam “geroi” nemaz tik daudz sinonīmu nav – vēl atradu tikai “богатырь” (tautas spēkavīrs) un to mūsdienu leksikā lieto reti. Oksfordas etimoloģijas vārdnīca skaidro, ka “hero” ir cēlies no sengrieķu valodas ἥρως (hērōs), kas nozīmē “pusdievs”, arī aizsargātājs un pasargātājs. Gluži tāpat kā senfranču heroes un latīņu hērōs. Tāpat kā mūsdienās ukraiņi lieto heroi un čehi hrdina. Poļu valodā varonis ir bohater.
Krievu valodā senais spēkavīrs (богатырь) Iļja Muromietis reizēm tomēr vēl ir klātesošs. Tiesa, vairāk kā vēsturisks personāžs vai, piemēram, vīnogu šķirne, kas selekcionēta Krievijā. Šķirnes aprakstā skaidrots, ka tā ir ar teicamu salcietību, universālu lietojumu un spēcīgiem dzinumiem. Īsts spēkavīrs! Taču – ‘Iļja Muromietis’ ir kultūraugs, kam nepieciešamas prasmīgu, izglītotu un domājošu dārznieku rūpes. Protams, šādiem dārziem nepieciešams arī strādnieku darbs.
Vārda “darbs” (“rabota”) etimoloģiskā izcelsme ir no vārda “rab” – vergs. Citiem vārdiem sakot, lielajiem dārziem nepieciešami arī roboti, kas pildītu saimnieku pavēles. “Dumatj ņe položeno” – “domāt nav paredzēts”.
Katrā valodā ir savi varoņstāsti un vēl jo vairāk – sava laika varoņstāsti. Vārdu “varonis” latviešu valodā ieviesis Kronvaldu Atis 19. gadsimta septiņdesmitajos gados – tad, kad latviešu tautai tāds vārds bija īpaši svarīgs. Tas mums ir nozīmīgs vēl joprojām.
Pēdējo gadu notikumi Krievijā aizvien vairāk liecina, ka mūsdienās krievu valodas vārda “geroi” nozīme ir pavisam cita, nekā mēs to iedomājamies. Tā ir arī savādāka, nekā to saprata Mihails Ļermontovs savā 1840. gada romānā “Mūsu laiku varonis”. Gan laiki manījušies, gan laikmetu vērtības.
