Uldis Šmits: Jums neviens neliek mirt par Narvu un Daugavpili, bet netraucējiet aizstāvēt Baltiju 10
Bertelsmana fonda un Polijas Sabiedrisko attiecību institūta pasūtītā pētījumā noskaidrots: 57% vāciešu uzskata, ka Vācijas armija nebūtu sūtāma aizstāvēt Baltijas valstis vai Poliju, ja tajās iebruktu Krievija. To komentēdama, Vācijas vēstniece Lietuvā gan apliecinājusi Berlīnes apņēmību īstenot NATO lēmumus, “kas jāveic tādas agresijas gadījumā”.
Diez vai baltieši un poļi, kuri allaž tur prātā vēsturi un ar to saistītos aspektus, vispār jelkad ir īpaši paļāvušies uz Vācijas militāro atbalstu šādā “gadījumā”. Ņemot vērā vasarā gaidāmo NATO samitu, drīzāk uzmanības vērts ir cits aptaujā uzrādītais fakts: 49% respondentu izteikušies, ka NATO nevajadzētu izvietot pastāvīgas bāzes Austrumeiropā un Baltijas valstīs (40% bāzu lietderību tomēr saskata). Uz to varētu mūsu atturīgajiem un savulaik NATO lietussarga drošo aizvēni baudījušajiem draugiem iebilst – jūs sevišķi nelūdz, pārfrāzējot zināmo teicienu, mirt par Narvu vai Daugavpili, bet vismaz nelieciet šķēršļus tiem, kuri ir gatavi Baltijas valstis aizsargāt, un pirmām kārtām pašiem baltiešiem. Iespējams, aptuveni tādam arī jābūt vienam no Tallinas, Rīgas un Viļņas diplomātijas vēstījumiem, gatavojoties samitam.
Respondentu vairākuma negatīvā nostāja jautājumā par NATO klātbūtnes pastiprināšanu Austrumeiropā visumā atbilst Berlīnes līdzšinējai politikai, kurā Krievijas intereses vai, pareizāk, tas, kas tiek iztēlots par “leģitīmajām interesēm”, vienmēr radušas lielāku izpratni nekā austrumeiropiešu viedoklis par savu valstu drošības situāciju. Ne velti analītiķi reizēm lieto apzīmējumu “Putina izpratēji” jeb “Putinversteher” – termins, ko intervijā “LA” minēja arī Vācijas ārpolitikas padomes eksperte (sk. 5. aprīlī). Piemēram, ārlietu ministra Franka Valtera Šteinmeiera un vicekanclera Zigmāra Gabriela palaikam sacītais liecina par “Putina izprašanas” dziļo iesakņošanos. Tāpat kā Berlīnes un Parīzes arvien uzstājīgākās prasības Kijevai grozīt Ukrainas konstitūciju, kas var novest pie Putina agresijas gaitā implantēto “tautas republiku” legalizācijas.
Latvijas politiskajās un biznesa aprindās Kremļa izpratēju arī netrūkst. Viņu īpatsvars ir pat ļoti ievērojams. Tas tomēr pagaidām pārāk neiespaido mūsu kopējo izpratni par valsts aizsardzības nepieciešamību un NATO lomu. Vienmēr esam zinājuši, ka aliansē esošo valstu sabiedrībās attieksme ir atšķirīga. Šajā sakarā der atgādināt kādu pērn rīkoto aptauju, kuras rezultāti bija gluži pretēji iepriekš pieminētajai, proti, saskaņā ar līdzīgu pētījumu Polijā 62% aptaujāto uzskatīja, ka Polijas bruņotajiem spēkiem ir jāaizstāv Baltijas valstis. (Nez kā būtu ar latviešu atsaucību…) Diez vai vajadzīga augstā socioloģija, lai atskārstu, ar ko varam Eiropā rēķināties un ar ko nevaram. Daļēju atbildi sniedz Višegradas valstu vienošanās nākamgad sūtīt karavīru kontingentu uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. Kaut nenoliedzami – Baltijā svarīgākais jāveic Baltijas valstu pilsoņiem un valdībām, saprotot, ka citi to nedarīs un ka galu galā “brīvība nav par brīvu”.
