“Metta” liek akcentu uz to, ka futbolistiem arī jāstudē. Kā tev ar to veicas? 0
Ventspilī iestājos Juridiskajā koledžā, bet klubs mācību ziņā vairs negribēja dot atlaides. Pagājušajā gadā, kad pievienojos “Mettai”, aizgāju uz Latvijas Universitāti painteresēties par jomu, kas man interesē – jurisprudenci, gribētu būt advokāts. Taču apvienot ir grūti, Vardanjans dikti cīnījās, bet viņš tāds kārtīgs, visu izdarīja un tagad izlasē laikam vienīgais ir ar augstāko izglītību. Man patīk futbols, atdodu visu sportam.
FK “Ventspils” Latvijas futbolā tiek uzskatīta par stabilāko vērtību. Kāpēc atgriezies Rīgā?
Spēļu prakse nebija liela, gribējās kaut ko pamainīt un parādījās “Skonto” variants. Nenožēloju, ka aizbraucu prom, lai gan posms Ventspilī kopumā bija ar plusa zīmi. 17 gadu vecumā trenējos ar pirmo komandu, piedalījos nometnēs ārzemēs un progresēju. Es skaitos divkārtējs Latvijas čempions un arī Latvijas kausa ieguvējs, bet, protams, ja pats nespēlē, tad nejūti, ka tās ir tavas uzvaras.
Ventspilī internātā jūs esot bijuši tikai trīs latvieši. Iedzīvoties krieviskā vidē nebija grūti?
Nē, par internātu ir tikai labas atmiņas, liela un draudzīga ģimene. Kad ierados, prasīja, vai māku krieviski. Pateicu, ka nē. Iemācīsim – viņi noteica. Ātri arī iemācījos. Bija interesanti, disciplīna, komandantes vienmēr – viena bija galvenā trenera Jurģa Pučinska sieva, otra – mīļa vecāmāte no Lietuvas, tur bija arī vairāki lietuviešu puiši. Katru vakaru treneris dežūrēja, dators desmitos jānodod, jaunākajiem vienu brīdi arī telefonus noņēma. Reiz direktors bija nopircis jaunu milzīgu televizoru. Aizgājām uz treniņu, durvis neaizslēdzām un to televizoru nozaga. Reiz atslēgu pazaudējām, komandantes nav un jādomā, kā tikt iekšā. Kaut ko visu laiku salauza, sienu izsita – kad 30 cilvēki iekarst, visādi mēdz būt.
Kā atpūties no futbola?
Nez, vai vispār ir tādi brīvi brīži. Pēc treniņa vai spēles tāpat ir doma, ka varētu iet pažonglēt vai pa vārtiem pasist. Atpūsties no futbola var – vēl uzspēlējot futbolu. Var iziet pastaigāt vai paskriet, bet bumbai jābūt klāt. Varbūt pilsētā ir citādāk, bet Upesciemā ir ideāli apstākļi, mākslīgais laukums, jebkurā gada laikā var iet, gaismas ieslēgt. Ja vēl ir kāds pārinieks – vispār ideāli. Futbols nevar apnikt.
Vai tevi var saukt par futbola fanātiķi?
Noteikti, izlasē citādāk nevarētu būt. Pludmale man īsti neinteresē. Ventspilī, ja neskaita treniņus, divarpus gadu laikā līdz jūrai aizgāju trīs reizes, lai gan tā bija septiņu minūšu attālumā. Gulēt smiltīs un sauļoties – tas nav man.
Ģimeni vēl neesi nodibinājis?
Nē. Kā teica treneris Docenko – tiklīdz sāks domāt par meitenēm, tā beigs domāt par futbolu. Viņam nevar nepiekrist, visā teiktajā vajadzēja ieklausīties. Vienmēr uzsvēra, ka treniņos jābūt kārtīgam nevis nošļukušam, ka visi jāpasveicina – līdz pēdējai dežurantei, un pats allaž tā arī darīja. Atceros viņu kā gaišu vectēvu, ideāls treneris. Tagad jāspēlē futbols, ģimene pēc tam. Mans sapnis ir nokļūt kādā no top pieci līgām.
Kad tas piepildīsies?
Pirms pāris mēnešiem nedomāju, ka būšu izlasē. Varbūt vēl pēc pāris būšu top pieci (smaida). Sapņiem jābūt lieliem un tiem ir jātic. Redzēs. Ļoti liels darbs jāiegulda, varbūt veiksme uzsmaidīs. Kas man jāuzlabo? Pilnīgi viss. Izturība ir, bet tā pati distance jāveic divreiz ātrāk. Spēks jāpieliek, tehnika. Lielie spēlētāji arī droši vien domā, ka viņiem kaut kas jāuzlabo, varbūt tikai Lionels Mesi un Krištianu Ronaldu var domāt, ka nekas nepietrūkst.
