Pavasarī vispār sapņoji, ka spēlēsi izlasē pret tādiem pretiniekiem kā Portugāle, Šveice? 0
Iekšā sēdēja doma, ka vajag progresēt, mērķis bija, bet, protams, ne tā, ka spēlēšu pret tādām izlasēm. Gatavošanās posms nemaz nebija tik labs, trauma, tomēr sezonu sāku pienācīgi. Nav man tagad tādas sajūtas, ka būtu nokļuvis kosmosā. Jā, ir līmeņa atšķirība, Šveice ceturtā izlasē pasaulē. Virslīgā nenāk pretī Erdans Šakiri un tādi spēlētāji. No savējiem jau visus gandrīz pazīstu – ar vairākiem spēlēju jauniešu izlasēs, ar dažiem – Ventspilī, pret pārējiem virslīgā jācīnās. Treniņu process ir spēcīgs, patīkami un interesanti. Galva no tiem ātrumiem negriežas, aprodi. Pirmajā spēlē bija grūti, otrajā arī, bet trešajā un ceturtajā jau vieglāk. Nav tā, ka pretī nāk tūkstoš reizes ātrāki cilvēki, nav jāceļ panika un jāsit prom bumba. Var spēlēt.
Četras spēles izlasē, trīs no tām pamatsastāvā. Tevi šobrīd var saukt par sākumsastāva spēlētāju.
Protams, esmu priecīgs, ka treneris uzticas, bet jāturpina labi spēlēt klubā un katru reizi jāpierāda, ka esi pelnījis būt izlasē. Žēl, ka nākamais mačs pret Fēru salām jāizlaiž dzelteno kartiņu dēļ, bet pret Andoru jācenšas atgriezties. Es vienmēr pēc spēles sevi novērtēju, uzreiz arī internetā noskatos video, pārdzīvoju par saviem momentiem. Pret Ungāriju bija daudz individuālu kļūdu, arī pret Šveici. Ja neesi iesitis divus vārtus un komanda zaudē, nevari teikt, ka labi nospēlēji, tomēr ārā nekritu.
Tu esi radošais spēlētājs – patīk veidot, nevis jaukt?
Jā, man patīk ar bumbu spēlēt, bet jāmāk arī atņemt. Agrāk tas ļoti pietrūka, tagad manāmi pie tā esmu pielicis un no manis ir jēga arī aizsardzībā. Zakreševskis vienmēr pārmet par aizsardzību, arī pēc spēles Ungārijā teica, ka klibojot.
Izlasē esi iekļāvies grūtā posmā, bet jaunajiem tā vienmēr ir iespēja.
Kvalificēties Pasaules kausam nevaram, līdz ar to treneris iedod iespēju jaunajiem – Jevgeņijs Kazačoks, Edgars Vardanjans, Ņikita Koļesovs. Uzskatu, ka visi kaut cik labi iekļaujamies izlases modelī. Protams, grūti ceturtajā mačā apspēlēt Šveici, bet desmitajā jau jutīsimies komfortablāk un pienesums būs lielāks.
No “Mettas” ģenerālsekretāra Ģirta Mihelsona sapratu, ka par tevi interesējas citi klubi. Tu arī esi par to lietas kursā?
Vairāk zina klubs, es par to nedomāju. Jāspēlē labi virslīgā, gribam izvairīties no pārspēlēm. Ar vienu spēli neko nepierādīsi, jābūt stabilam 20 mačus. Aģenta man nav, Zakreševskis Latvijā mazliet palīdz. Līgums ar “Mettu” beidzas pēc šīs sezonas, bet, kas būs pēc tam – redzēsim.
Artūrs Zakreševskis tev esot kā otrais tēvs.
Jā, “Albertā” sākumā treneris bija Juris Docenko, pēc tam Zakreševskis, ar kuru sadraudzējāmies, viņš pēc treniņa mūs vienmēr uz māju pusi paveda. Arī pēc tam kontakts saglabājās. Mierīgs, nosvērts cilvēks – uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt reizes, kad viņš bļāvis, bet dažs labs jauniešu treneris katru spēli savus audzēkņus pārrauj uz pusēm. Sadzīviskā un skolas ziņā man nekad nevajadzēja stāvēt klāt ar pātagu. Līdz 9. klasei mācījos ļoti labi, man pat skolā īsti nebija interesanti. Tad aizbraucu uz FK “Ventspils” un parakstīju profesionālu līgumu, divi treniņi dienā, lai gan arī nebija problēmu pabeigt vidusskolu.
