“Dāvini tam, kurš nespēj dot”. Uz kādām pārdomām Adventes laikā mudina garīdznieki? 1
Jānis Pujats, Romas katoļu baznīcas kardināls: “Vislabāk ir, ja cilvēks attīrās no grēkiem – iet izsūdzēt grēkus un iet pie dievgalda. Tas nozīmē, ka atjauno labas attiecības ar Dievu. Nevajag aizrauties ar vieglprātīgām nodarbēm. Vienmēr jāpatur prātā, ka galamērķis ir debesis un vismaz tajos laikos, kad gatavojamies Pestītāja dzimšanas vai augšāmcelšanās svētkiem, jāapzinās, ka tie mums ir atjaunošanās svētki. Lai cilvēki paskatās apkārt un padomā, kam var palīdzēt. Jo daudziem ir mazas pensijas, bet ziemā ir pulka papildu izdevumu, vajag gan siltas drēbes, gan kurināmo. Dievu mīlēt un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir ideāls, kas paliek nepiepildīts, bet tam tuvoties vajag.”
Ivars Cišs, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, kalpo Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā: “Šajās dienās saņēmu telefona zvanu no iestādes, kuras logi atrodas pretim baznīcai un kuras darbinieki dienu no dienas bija redzējuši trūcīgu cilvēku rindu pie baznīcas pagraba durvīm. Un vērotājos dzima vēlēšanās palīdzēt. Viņi jautāja: “Kā varam palīdzēt?” Advente ir tad, ja tas klauvējiens, ko redzam, dzirdam, sajūtam – tik daudz dažādos veidos Dievs runā uz mums –, atver mūsu sirdi. Advente ir tad, ja es kļūstu gatavs dalīties savā komfortā, maltītē vai laikā ar to, kuram tā nav. Dieva pasaule ir vienota. Viena cilvēka sāpe vai pamestība kā slogs guļ uz visiem. Viena atstāta cilvēka prieks ir balva tam, kurš darījis viņam labu. Novēlu Adventes laikā: maini sirds nostāju un dāvini tam, kurš tev nespēj dot neko pretī!”
Edgars Mažis, Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs: “Advente ir Dieva dots laiks, lai dzīves ātrajā ritmā mazliet uzspiestu uz bremzēm. Dažreiz gan bremzes nāk negaidīti – kā pārbaudījums, kā plānu neizdošanās. Katrs cilvēks ilgojas pēc maza atelpas brīža. Ir gan Adventes laika dualitāte, ka jāskrien un jāmeklē Ziemassvētku dāvanas. Arvien vairāk novērtēju tos cilvēkus, kuri jau Adventes sākumā spējuši mierīgi sagādāt dāvanas, nevis skrien vēl ko ķert un grābt pēdējās dienās. Ikvienam un arī sev vēlu, lai izdodas Adventes laiku padarīt brīvāku un izsvērt, kur noteikti ir jābūt un kur bez manis var iztikt. Šis gads daudzos domu līmenī ir sakustinājis šaubas un nedrošību, un šajā kontekstā atkal biežāk pievēršamies lūgšanai par mieru. Bez Dieva aizsardzības mums būs grūti. Tā ir vajadzīga gan ģimenei, gan sabiedrībai. Šis ir laiks, kad mums jāsaliedējas – esam pārāk maz, lai kašķētos savā starpā. Redzējām, kā sabiedrība saliedējās, palīdzot Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, palīdzot Dāvim, tad nolikām malā ārišķības un pretišķības.”
Ieva Puriņa, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas Rīgas evaņģēliskās draudzes mācītāja: “Adventes laikā ieteiktu veltīt laiku sev, apstāties, atvērt sevi Dieva gaismai un būt pateicīgam par visu, kas mums ir. Un veltīt uzmanību tuvajiem – gan vārdos, gan darbos, jo dabas tumšajā laikā ikvienam vajag gaismu un siltumu. Mums katram ir dots tik daudz, un tā ir svētība, ka varam dalīties. Un novēlu Ziemassvētkos katrā saredzēt Dieva bērnu – tas ir katrā cilvēkā neatkarīgi no tā, kāds ir vecums, dzimums, sociālais stāvoklis, un caur to pieņemt Dievu sevī.”
Jānis Ozolinkēvičs, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps: “Pirms Kristus dzimšanas svētkiem iesaku pārdomāt, ka Kristus nāca pie mums, lai mēs ne vien svētkos, bet arvien ikdienā dzīvotu labāk, priecīgāk, daudz laimīgāk! Vēlu, lai cilvēki sastop Kristu un iegūst laimi, prieku un pārliecību, ka ir kāds, kas par viņiem rūpējas. Lai ieklausās, uz ko Dievs skubina, jo Viņš mudina tikai uz labām lietām.”
