Dāvinātam zirgam zobos neskatās? Ko lasa bibliotēkās un cik par to maksā 4
Mūsu lasītāji ir interesējušies par to, vai autoriem arī finansiāli kaut kas tiek no tā, ka viņu darbus lasa publiskajās bibliotēkās. Un – vai lasītākie autori ir arī pelnošākie? Vai to vispār var kaut kā izmērīt? Izrādās – var gan. “KZ” izpētīja sistēmu, pēc kādas Latvijā un pasaulē darbojas publiskais patapinājums.
Pērn beidzot arī kultūrā bija jūtams, ka krīze, iespējams, sāk atkāpties – atlīdzība par publisko patapinājumu pirmo reizi sasniedza sākotnēji iecerēto 10% apmēru no publisko bibliotēku krājumu papildināšanas izdevumiem un obligāto eksemplāru vērtības. Arī autori atzīst – pagājušā gada nogalē maciņos iekritis vairāk naudas nekā iepriekš. Tomēr vēl aizvien paliek jautājumi, kurus, cerams, kultūrpolitikas veidotāji nākotnē pārskatīs.
Cik un kāpēc dod valsts?
Atlīdzība par publisko patapinājumu (angļu valodā – Public Lending Rights) ir samaksa par tām grāmatām, kuras iegādājas bibliotēkas un izsniedz lasītājiem. Tiek pieņemts, ka valsts šādā veidā atlīdzina autoriem par tiem lasītājiem, kuri nevar atļauties grāmatas iegādāties paši.
Kaut gan Latvijai ideja par šādu atlīdzību ir relatīvi jauna – pie mums to autoriem pirmoreiz izmaksāja tikai 2006. gadā –, sistēma tapa jau aptuveni Otrā pasaules kara laikā. Pirmā valsts, kur atlīdzība tika ieviesta, bija Dānija 1946. gadā. Patlaban pasaulē ir kopumā 53 valstis, kuras atzinušas publiskā patapinājuma tiesības, un no tām vairāk nekā puse – 33 – maksā autoriem atlīdzību par viņu darbu izmantošanu bibliotēkās. No šīm 33 lielākā daļa – arī Latvija – ir Eiropas Savienības dalībvalstis, kurās darbojas īpaša direktīva.
Shēma, kā atlīdzība tiek sadalīta, atšķiras, tomēr ir divi galvenie virzieni: valsts var maksāt par ikvienu bibliotēkās iepirkto grāmatas eksemplāru (tā notiek Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Dānijā) vai arī maksāt par katru reizi, kad grāmata tiek paņemta lasīšanai – tā notiek lielākajā daļā valstu, kas atzinušas publiskā patapinājuma tiesības, tostarp Latvijā. Par katru grāmatas izsniegumu kādā no Latvijas bibliotēkām autoram tiek aprēķināti aptuveni 0,43 eiro. AKKA/LAA publiskā patapinājuma nodaļas vadītājs Reinis Norkārkls gan atgādina – tas ir nosacīts skaitlis: “Grāmatas mākslinieka atlīdzība tiek rēķināta papildus teksta autora daļas simt procentiem, savukārt tulkotājs saņem pusi no teksta autora daļas. Līdz ar to katra izsnieguma vērtība var variēties atkarībā no konkrētas grāmatas.”
Tas, cik lielu summu atlīdzībā saņem katrs autors (ar to saprotot rakstniekus, māksliniekus, tulkotājus, komponistus, filmu veidotājus – jo atlīdzība attiecas arī uz nošizdevumiem un audiovizuāliem darbiem) uz Ziemassvētkiem – tieši šajā laikā AKKA/LAA atlīdzības parasti izmaksā –, tādējādi atkarīgs no dažādiem faktoriem. Pirmkārt, protams, no valsts piešķirto līdzekļu apjoma, ko autors ietekmēt nevar. Otrkārt, no tā, cik daudz grāmatu autors ir sarakstījis vai iztulkojis, vai ilustrējis un cik tās ir lasītāju pieprasītas. Treškārt, ietekmējošs faktors var būt arī tas, cik bibliotēkas iepirkušas katra konkrēta autora sarakstīto grāmatu.
Cik saņem autors?
Protams, atlīdzības apjoms – gan kopumā valsts piešķirtās, gan vienam autoram izmaksājamās – ievērojami atšķiras dažādās valstīs. Jāatzīst gan, pēdējās pasaules ekonomiskās krīzes laikā lielākajā daļā valstu – pat tajās, kur kultūra tiek uzskatīta par vienu no nesatricināmām pamatvērtībām, – līdzekļi atlīdzībai par publisko patapinājumu dramatiski saruka. Piemēram, Lielbritānijā laikā starp 2008. un 2013. gadu šim mērķim piešķirtie līdzekļi nokritās no teju astoņiem miljoniem līdz 6,1 miljonam mārciņu (8,5 milj. eiro). Kanādā šogad patapinājumam piešķirti 9,7 miljoni Kanādas dolāru jeb aptuveni 7,2 miljoni eiro. Jaunzēlandē autoriem sadala divus miljonus Jaunzēlandes dolāru (aptuveni 1,3 milj. eiro). Latvijā 2013. gadā AKKA/LAA autoriem varēja sadalīt 91 138 latus, proti, aptuveni 131 tūkstoti eiro. Igaunijā šajā pašā gadā publiskajam patapinājumam bija atvēlēti tikai 120 tūkstoši eiro.
Runājot ar Latvijas rakstniekiem par publisko patapinājumu, dzirdama divējāda noskaņa. Rakstnieki novērtē atlīdzības faktu, kā arī to, ka pērn beidzot atlīdzības apjoms sasniedza sākotnēji solītos 10%, tomēr uzsver – profesionāli nodarboties tikai ar rakstniecību un ar to pelnīt iztiku ir diezgan sarežģīti.
Viena no rakstniecēm, kura pēdējos trīs gados stabili turējusies visvairāk lasīto autoru desmitniekā, ir Inguna Bauere. Viņa arī pati atzīst – arvien, viesojoties pie lasītājiem, no bibliotekāriem saņemtas atsauksmes par to, cik ļoti pieprasītas ir viņas grāmatas, un pēc dažām izveidojusies pat ievērojama gaidīšanas rinda.
Taču tas nenozīmē, ka pirmajā desmitniekā iekļuvušie autori saņem vislielākās atlīdzības. Katra konkrēta autora saņemto summu AKKA/LAA neatklāj, un Reinis Norkārkls skaidro: “Autoru saraksts atspoguļo visvairāk lasīto grāmatu topa galvgali, nevis katra autora sarakstīto grāmatu izsniegumu kopsummu. Ja autors ir sarakstījis, piemēram, tikai vienu grāmatu un tā ir iekļuvusi lasītāko topā, tas nenozīmē, ka viņš nonāks arī pelnošāko autoru topā.” Turklāt jāņem vērā, ka latviešu rakstnieki bibliotēkās tieši konkurē ne tikai savā starpā, bet arī ar megapopulāro ārzemju bestselleru – tādu kā “Harijs Poters”, “Krēsla”, “Greja 50 nokrāsas” un citu – tulkotājiem.
Kur Bērnu un jauniešu žūrija?
Jautāta, vai jūt publiskā patapinājuma atlīdzību kā nozīmīgu finansiālu faktoru, Inguna Bauere atbild, ka tas ir drīzāk patīkams bonuss gada noslēgumā, un vērtē kā aptuveni līdzvērtīgu summu tai, ko saņem autorhonorāros par jaunu grāmatu. Viņa gan piebilst: pērn saņemtā atlīdzība tiešām bijusi jūtamāka. “Protams, to arī vairāk jūt, kad ir iznākušas vairākas grāmatas, sākumā atlīdzība bija pavisam niecīga.”
Vairāku vēsturisku romānu autors Valdis Rūmnieks teic: labi, ka atlīdzība par publisko patapinājumu ieviesta jau pirms krīzes, pretējā gadījumā to droši vien vispār nebūtu izdevies izdarīt. Valda Rūmnieka saņemtās atlīdzības par publiskajās bibliotēkās izlasītajiem darbiem precīzi ataino vēl vienu faktoru, kam būtu jāatspoguļojas atlīdzības apjomā, proti, Bērnu un jauniešu žūrija (BJŽ). “Teikšu ciniski: 2012. gadā, kad Bērnu un jauniešu žūrijas sarakstā bija iekļauts mans romāns “Atnācēji”, es vispār pamanīju atlīdzību par bibliotēkās izlasītajām grāmatām,” bilst Rūmnieks.
Katru gadu BJŽ veido grāmatu sarakstu (sk. uzziņā), kas tiek iepirkts bibliotēkās vai tām uzdāvināts. Neraugoties uz plašo lasītāju loku, ko BJŽ aptver, un tās neapšaubāmo devumu bērnu un jauniešu lasītprasmes veicināšanā, vēl aizvien – kaut gan programma pastāv jau 15 gadus – tai nav konkrēti iezīmēti budžeta līdzekļi. Līdz ar to BJŽ iepirkums neatspoguļojas arī summā, ko valsts ik gadu piešķir atlīdzībai par publisko patapinājumu.
Ir arī cita problēma: pēdējos gados ar BJŽ arvien vairāk sākušas nodarboties skolu bibliotēkas, taču kopš krīzes, proti, 2009. gada, atlīdzību par izglītības iestādēs izlasītajām grāmatām autoriem vairs nemaksā… Valdis Rūmnieks norāda, ka tas nav īsti pareizi.
Ir gan iespējams, ka pēc šogad notikušās skolu bibliotekāru atalgojuma sistēmas pārskatīšanas tendence atkal mainīsies un lasīšanas veicināšanas programma atgriezīsies publiskajās bibliotēkās, jo tikai lielās skolas varēs atļauties algot atsevišķu bibliotekāru. Tomēr Kultūras ministrijai būtu vērts apsvērt, vai BJŽ nav pietiekami nozīmīgs un arī publiskā patapinājuma jomā vērā ņemams faktors. No šī viedokļa raugoties, noteiktas summas piešķiršana BJŽ grāmatu komplektu iepirkšanai atrisinātu uzreiz vairākas neskaidrības.
Māris Rungulis, kuram ik gadu kāda grāmata tiek iekļauta BJŽ sarakstā, norāda vēl uz dažiem faktoriem, kas būtu jāņem vērā kultūrpolitikas veidotājiem. Atzīstot, ka rakstnieku finansēšanas sistēma pēc neatkarības atgūšanas ir attīstījusies un šobrīd pieejamas gan VKKF stipendijas, gan atlīdzība par publisko patapinājumu, viņš tomēr uzskata – kopsummā autoram vienmēr sanāk meklēt dažādus papildu ienākumu avotus, jo iztikt tikai no rakstniecības ir gandrīz neiespējami.
Tikai 11 rakstniecības profesionāļi?
Patiesību sakot, jāatzīst, ka neapmierinātība ar publiskā patapinājuma atlīdzības sistēmu kādā no valstīm ik pa laikam dzirdama. Piemēram, Lielbritānijā pērn rakstnieki neapmierināti murdēja, vērsās pie valdības un pat solījās sniegt prasību tiesā, norādot, ka ir netaisnīgi izslēgt no publiskā patapinājuma e-grāmatas (dažviet atlīdzību nesaņem arī audiogrāmatu autori). Taču, tā kā e-grāmatas vēl aizvien ir ļoti jauns lasāmvielas formāts, ap tām regulāri rodas dažādi pārpratumi un pretrunas. Latvijā, piemēram, e-grāmatas tiek juridiski traktētas nevis kā produkts – atšķirībā no tradicionālā grāmatu formāta –, bet gan kā pakalpojums, tādēļ arī atlīdzība par to izmantošanu netiek maksāta.
Cita problēma ir atlīdzības apjoms. Lielbritānijā maksimālā summa, ko viens autors var saņemt, ir 6600 mārciņas. Lai šādu summu sakrātu, grāmatām jābūt izsniegtām 106 000 reižu gadā, un maksimālajam atlīdzības apjomam 2013./2014. gadā kvalificējušies “tikai” 200 autoru.
Latvijā augstāko atlīdzību – 5000 līdz 10 000 eiro robežās – saņēmuši tieši simt reizes mazāk autoru, bet summu virs 1000 eiro – tikai nedaudz vairāk kā 60. Izklausās pēc liela skaitļa – kāds varētu pajautāt, vai mums maz ir tik daudz profesionālu rakstnieku, un, ja par profesionālisma mērauklu liek faktu, ka cilvēks var nopelnīt dzīvei tikai ar rakstniecību, tad acīmredzot par profesionāļiem būtu atzīstami, augstākais, 11, proti, tie, kuri saņēmuši no 2500 līdz 10 000 eiro lielas atlīdzības.
Dažviet ir noteikts ne tikai maksimālais, bet arī minimālais atlīdzības apjoms, piemēram Kanādā – 50 dolāru (nepilni 37 eiro). Latvijā, tā kā apakšējā atlīdzības robeža nav noteikta, pāris reižu – pašā sākumā pēc atlīdzības ieviešanas – ir gadījies dzirdēt drīzāk uzjautrinātu, nevis sašutušu stāstījumu par to, kā gada beigās par publisko patapinājumu saņemti pāris lati vai – vienā gadījumā – pat pārdesmit santīmi.
AKKA/LAA parasti nemēdz uzklausīt ieteikumus, bet, iespējams, ir vērts ņemt vērā pasaules pieredzi un ierobežot gan “augšas”, gan “apakšas”, nodrošinot, lai mazākās atlīdzības saņēmējs vismaz var sev nopirkt simbolisku Ziemassvētku dāvanu, ja reiz atlīdzības izmaksa notiek decembrī.
FAKTI
Valsts piešķirtie līdzekļi atlīdzībai par publisko patapinājumu*
2011. gads 85 424 lati
2012. gads 91 138 lati
2013. gads 304 644 eiro
2014. gads 296 808 eiro
Lielāko atlīdzību saņēmēji 2014. gadā
1000,01 – 2500,00 eiro 52 autori
2500,01 – 5000,00 eiro 9 autori
5000,01 – 10 000,00 eiro 2 autori
* Katru gadu piešķirto atlīdzību sadala par iepriekšējā gadā izsniegtajiem darbiem.
Būtiska informācija
Autoriem vērts atcerēties: lai saņemtu atlīdzību par visām uzrakstītajām / tulkotajām / ilustrētajām grāmatām, AKKA/LAA jāaizpilda anketa par katru no tām.
Avots: AKKA/LAA
“Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2015” grāmatu kolekcija
No 5 – 8 gadiem
Uldis Auseklis, “Bante un tante” (“Lauku Avīze”, 2014); Mārtiņš Zutis, “Nenotikušais atklājums” (“Liels un mazs”, 2015); Pija Lindenbauma, “Brigita un brāļi aļņi” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Tjerī Roberešts, “Vilks, kurš izvēlās no grāmatas” (“Lauku Avīze”, 2015); Rainis, “Puķu lodziņš” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Juris Zvirgzdiņš, “Miega pasaka” (“Zvaigzne ABC”, 2014)
No 9 – 10 gadiem
Rūse Lāgerkranca, “Mana laimīgā dzīve” (“Zvaigzne ABC”, 2014); Inguna Cepīte, Juris Zvirgzdiņš, “No Rīgas līdz Rīgai: Tobiass un Tama lielajā Eiropas bibliotēku ceļojumā” (“Pētergailis”, 2014); Luīze Pastore, “Pazudušais pērtiķis” (“Neputns”, 2015); Sinika Nopola, “Tā stunda ir situsi, Risto Reperi!” (“Zvaigzne ABC”, 2014); Ieva Samauska, “Ķiķināšanas gadalaiks” (“Lietusdārzs”, 2015); Dina Sabitova, “Cirks lādītē” (“Lauku Avīze”, 2014)
No 11 – 14 gadiem
Kristīna Olsone, “Stikla bērni” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Arno Jundze, “Kristofers un Ēnu ordenis” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Ieva Melgalve, “Bulta, Zvaigzne un Laī” (“Zvaigzne ABC”, 2014); Jānis Baltvilks, “Kaķuzirņi un kurmjukārkli” (“Liels un mazs”, 2014); Ieva Samauska, “Govs uz bagāžnieka” (“Pētergailis”, 2014); Anna Karija, “Īstā Rebeka” (“Lietusdārzs”, 2015)
No 15 gadiem
R. Dž. Palasio, “Brīnums” (“J.L.V.”, 2014); Sabīne Košeļeva, “Rīga-Maskava: 21. gadsimta mīlasstāsts” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Oidira Ava Olafsdotira, “Astoņu ziedlapu roze” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2014); “Zilie jūras vērši: latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Aspazija, “Zila debess zelta mākoņos” (“Zvaigzne ABC”, 2015); Volfgangs Herndorfs, “Čiks” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2014)
Vecāku žūrija
Māris Bērziņš, “Svina garša” (“Dienas Grāmata”, 2015); Rīka Pulkinena, “Patiesība” (“Mansards”, 2014); Inga Gaile, “Vai otrā grupa mani dzird? Dzejoļi ģimenēm ar bērniem” (“Liels un mazs”, 2014); Daina Tabūna, “Pirmā reize” (“Mansards”, 2014)
