Dāvids: Degunam jābūt gaisā 0
Viņam patīk savs darbs, bet nepatīk stilīgi ģērbties. Viņam patīk vientulība, un tāpēc viņš labprāt uzturas lielpilsētā ar trīsdesmit miljoniem iedzīvotāju – Šanhajā, kur jūtas kā mežā un var pabūt pats ar sevi. Viņš tiek dēvēts par skandalozu personību, lai gan pats ir neizpratnē par šo apzīmējumu.
– Vai cilvēks, kas saka to, ko domā, būtu saucams par skandalozu? – vaicā modes mākslinieks Dāvids. Jau sešus gadus viņa darba dzīve ir saistīta ar apģērbu ražošanu Ķīnā, lai gan modes mākslinieks uzskata, ka darbs vienmēr ir līdzi, jo tas ir galvā. Un nav nozīmes, kur atrodas – Ķīnā vai Latvijā. Atšķirība vienīgi tā, ka mēs Latvijā Jauno gadu jau esam sagaidījuši, bet pēc ķīniešu kalendāra jaunais Melnā Pūķa gads sāksies 23. janvārī. Īstais brīdis, lai tiktos ar tālo austrumzemi kaut nedaudz iepazinušo.
Dāvids mēro tālo ceļu uz Latviju ne tikai tālab, lai satiktos ar sievu Antru, meitu Emmu Bertu un atpūstos savās mājās. Gada nogalē viņš veikalā “Vive Maria” rādīja savu jaunāko radošo veikumu – apģērbu kolekciju sievietēm “Honey&Davids”. Dāvidam padomā ir vairāki radošie plāni, kas saistīti ar Latviju. Par tiem tad arī runājam. Un, protams, arīdzan par to, kā ir dzīvot Ķīnā, jo mūs no šīs valsts šķir ne tikai ģeogrāfiskais attālums. Savukārt no tāluma labāk saredzams, kas notiek pašu mājās.
Lauku klusumā un metropolē
– Ko tu tagad sauc par savām mājām – Latviju vai Ķīnu?
– Kad “skaipā” runāju ar dēlu Bruno, kas arī jau trīs gadus dzīvo Šanhajā, saku – aizbraukšu mājās, tad parunāsim. Tikko arī zvanīju dēlam un sacīju, ka februārī došos uz Šanhaju un pēc tam uz Honkongu. Bet šomēnes vēl jāaizskrien uz Itāliju, kur sākusies preču izpārdošana. Jāgatavojas arī Dāvida modes šovam, kas 13. aprīlī notiks Ķīpsalā un taps sadarbībā ar “Nokia”. Tas būs milzīgs šovs divu stundu garumā, kura laikā demonstrēs divas skaistas tērpu kolekcijas. Pasākumā piedalīsies arī pārstāvji no lielākajām pasaules ziņu aģentūrām. Tam būs starptautisks skanējums. Tāpat manos tuvākajos plānos ietilpst Dāvida veikala atvēršana Rīgā. Bet, runājot par Šanhaju, man tā ir tuva pilsēta. Es ļoti labi jūtos gan lauku klusumā, gan milzīgā metropolē.
Honkonga liekas maza un veca pilsēta, bet Šanhaja mani jau pārņēma pirmajā reizē, kad ierados tur, lai strādātu pie savas apģērbu līnijas.
No turienes raugoties, Eiropa izskatās iedomīga, sapelējusi un uzpūtīga. Eiropieši sevi uzskata par pasaules nabu, lai gan kultūras šūpulis ir Austrumos, kur dzīvo pārtikuši un laimīgi cilvēki.
– Ko šajā laimīgo cilvēku zemē dara tavs dēls? Vai viņš arī ir iesaistījies apģērbu ražošanā?
– Bruno ir mans labākais draugs, un viņš man vajadzības gadījumā palīdz darbā. Taču dēls pirms trīs gadiem devās uz Šanhaju, lai studētu ķīniešu valodu. Viņš jau labi pārvalda šo valodu. Vispār Bruno brīvi runā piecās valodās. Viņš arī universitātē māca studentiem angļu valodu. Dēlam ir draudzene ķīniete, kas patlaban gan devusies studēt uz Nīderlandi. Domāju, ka Bruno neatgriezīsies Latvijā. Viņam bija iespēja braukt uz Ameriku, bet dēls tomēr nolēma palikt Ķīnā. Pie labām lietām ātri pierod.
– Kas ir tās labās lietas?
– Tā ir milzīgā motivācija strādāt. Ķīnā nav izvērstas sociālo pabalstu sistēmas, kad gadiem var nestrādāt un vienkārši veģetēt. Ķīnā visiem ir skaidrs: ja šodien cītīgi ne-strādāsi, tad rīt cītīgi meklēsi citu darbu. Tajā valstī valda kārtība, un tas mani priecē. Kārtība ir visā, sākot jau no politiskās atbildības. Tāpēc arī tur cilvēki ir laimīgi.
Kāpēc latvietis nav laimīgs
– Kāpēc Latviju nevar dēvēt par laimīgo cilvēku zemi?
– Latvietis nav laimīgs. Šeit valda kapu kults un cilvēki priecājas, vadoties pēc kalendāra. Ja ir Jāņi, tad jādzer un jāsvin. Ja ir Ziemassvētki, tad jābūt klusiem un pazemīgiem. Ikdienā latvietis nav laimīgs. Un latviešiem piemīt vairākas trakas īpašības. Daudz laika tērē lietām, kas uz viņu pašu neattiecas. Aprunā svešus cilvēkus, bāž degunu tur, kur nevajag, izsaka savu subjektīvo viedokli, kas nevienu neinteresē un ko neviens neprasa. Taču latviešiem ir arī pozitīvas īpašības.
– Ir dzirdētas slavas dziesmas, piemēram, latviešu čaklumam.
– Nē, pie mums vienkārši ir īsas vasaras, un, ja negribi nomirt badā, tad jāspēj visu savākt, kamēr vēl diena gara. Daba mūs ir piespiedusi naski rosīties vasarās, ja nevēlas pārtikt tikai no ozolzīļu kafijas. Latvieši ir lepni un savrupi. Ja kaimiņos dzīvo divi brāļi, tad īpašumus nodala ar žogu, jo nav tieksmes dzīvot čupā. Tas manā uztverē ir pozitīvi.
Nezin kāpēc mūsu sabiedrībā ambīcijas skaitās slikta īpašība. Taču cilvēks bez ambīcijām ir graša vērts. Degunam jābūt gaisā. Ja es pirmo reizi satieku kādu un viņš nepastāsta par saviem gūtajiem panākumiem, sasniegumiem, tad kā lai es zinu, cik viņš ir labs.
Ķīniešu citādā domāšana
– Mans paziņa vēlējās Ķīnā atvērt savu ražotni, bet meta plinti krūmos, jo nespēja sadarboties ar ķīniešiem. Vai tu arī esi izjutis viņu atšķirīgo mentalitāti un citādību?
– Tas ir attieksmes jautājums. Man, piemēram, uzmetas pumpas, iedomājoties amerikāņus, jo bijusi nepatīkama pieredze. Ķīnieši ir jāsaprot, viņiem ir pavisam cita domāšana, kas atšķiras no mūsējās par 180 grādiem. Bet tev ir jāpielāgojas viņiem un nevis otrādi. Ķīnieši nekad nejūtas vainīgi, viņi liegsies līdz pēdējam, būdami pārliecināti, ka tu esi vainīgs.
– Un kā tev patīk ķīnietes kā sievietes?
– Manam dēlam patīk ķīnietes, bet man personīgi ne. Reklāmās un filmās viņas ir skaistas kā eņģeļi, bet tā nav ikdiena. Taču ķīniešiem arī mēs nepatīkam, tāpēc ka mums ir lieli deguni un resnas pēcpuses. Viņi pēc savas ārējās uzbūves ir plakani. Ķīnieši mani respektē kā savas zemes viesi.
Viņi ir sirsnīgi, bet bizness paliek bizness.
– Vai uzskati, ka, darbojoties Ķīnā, esi guvis vērtīgu pieredzi?
– Jebkura gūtā pieredze ir vērtīga. Nevar dzīvē tā izsvērt – tas ir vērtīgi un tas nav. Ja kāds vecis žēlojas par sievieti, sakot – es viņai tik daudz laika veltīju, tad jāsaka, ka viņš pats ir idiots, ka iztērējis savu laiku.
– Tev nākas daudz laika pavadīt garajos pārlidojumos. Ar ko aizpildi gaisā pavadītās stundas?
– Es jau lidmašīnā jūtos kā profesionāls stjuarts. Man ir tāda veca, noplukusi žakete, ko parasti šādos gadījumos velku mugurā, jo tā ir ļoti ērta, varu mierīgi pagulēt lidostā, gaidot savu reisu. Patiesībā tam nav lielas nozīmes, kur atrodos – Ķīnā vai Latvijā, jo, pateicoties modernajiem sakaru līdzekļiem, nejūti, kur esi. Kad vēl dzīvoju viens Šanhajā, tad varbūt reizēm bija sajūta, ka esmu emigrācijā, bet, kad atbrauca dēls, viss mainījās. Es viņam izcepu kotletes, izmazgāju drēbes. Esmu sapratis, ka dzimtene ir tur, kur ir ģimene, un vietai nav nozīmes. Svarīgi, lai līdzās būtu tuvi cilvēki. Šanhajā gan mēs nevaram visa ģimene būt kopā, jo neesam miljardieri, lai nemitīgi vizinātos. No Latvijas līdz Šanhajai ceļā jāpavada kādas divdesmit sešas stundas. Lidojuma laikā es lasu, noskatos jaunākās filmas, parisinu “Sudoku”. Bet man vienmēr ir līdzi arī savs darbs, jo tas ir galvā. Modes mākslā jau grūti ko jaunu un nebijušu radīt. Sievietēm vēl aizvien ir divas kājas, nevis četras. Neredzu jēgu radīt nepraktisku murgu, ko nav iespējams valkāt.
Mode kā dizaina nozare ir pakļauta daudziem faktoriem – sabiedriskajām attiecībām, politiski ekonomiskajai situācijai, masu psiholoģijai, manipulācijai, spējai uzdot vēlamo par esošo. Cilvēki liekuļo, sakot – man ir vienalga, ko velku mugurā. Nu tad ej, aptinies ar aitādu, ja reiz ir vienalga. Mēs visi tomēr esam pakļauti sabiedrības normai un spiedienam.
Ķīnā jau es neradu modi, tur notiek realizēšana. Taču pa šiem gadiem Latvijā šis tas ir mainījies. Nav tik traki, arī šeit ir izveidotas pienācīgas ražotnes, tāpēc domājam, ka turpmāk daļu produkcijas radīsim tepat Latvijā. Nevajag gan maldīgi iedomāties, ka Ķīnā to vien dara, kā par nieka naudu ražo mēslus. Ražo to, ko pasūta, un, ja ir pieprasījums pēc lētiem mēsliem, tad arī tādus ražo un šo produkciju eksportē.
Skandalozais “Dāvidšovs”
– Pirms vairākiem gadiem TV5 kanālā vadīji “Dāvidšovu”. Tas bija kā bumbas sprādziens, jo skatītāji nebija pieraduši, ka tik atklāti runā par sabiedrībā it kā publiski neapspriežamām tēmām. Kā tev šķiet, vai tagad mēs neesam iebraukuši otrā grāvī, kļuvuši pārlieku atklāti, jo nu jau vairs nepastāv aizliegtas tēmas?
– Dzeltenā prese raksta par mūsu basketbolistu sievām un citzemju princesēm. Bet vispār jau mēs esam viduslaiku līmenī, īpaši, runājot par seksuālajiem jautājumiem. Atceros, kā es kādā šova raidījumā savos četrdesmit gados nosarcis pirmo reizi turēju rokās intīmpreču veikala produkciju un nezināju, ko ar to dara. “Dāvidšovs” nebija manu ambīciju projekts, to veidoja četrdesmit cilvēku komanda. Es biju šova vadītājs. Joprojām dzirdu par sevi dažādus izteikumus, bet mani tas neuztrauc. Tāpēc jau nekāršu kaklā gludekli un neiešu uz Daugavu slīcināties.
Mani dēvē par skandalozo Dāvidu, bet nepaskaidrojot, kas tad ir tas skandalozais. Es vienīgi saku to, ko domāju, un vai tas ir slikti? Vai labāk būtu noklusēt? Man ir vienalga, ko citi runā. Tāpat kā mani neinteresē kapsētu būšanas, tāpat arī nenāk prātā savu laiku veltīt citu aprunāšanai. Kā saka – mēs tērējam naudu, pērkot nevajadzīgas lietas, lai iepatiktos cilvēkiem, kas mums nav vajadzīgi un kas nepatīk. Daudziem liekas svarīgi, ko citi par viņu padomās. Taču, ja man no konkrētā cilvēka neko nevajag, tad ir pilnīgi vienalga, ko viņš par mani domā. Man dzīvē ir sava stabila vieta neatkarīgi no tā, vai kāds uzskata, ka esmu izrāvies vai arī ka esmu izvirtis. Katru dienu ikvienam ir iespēja kļūt par Dāvidu. Tāpēc – uz priekšu! Vinnējiet astoņos konkursos pēc kārtas, panākot, lai jūs uzaicina vadīt šovu, un vismaz vienu novadiet. Nesēdiet aizkrāsnē, bet rīkojieties. Vienīgi, lai varētu braukt ar muti, ir ļoti daudz jāzina. Man dzīvē nav izteiktu favorītu, pašam ir interesanti ar sevi.
Manuprāt, katram vispirms ir jāiemīlas pašam sevī. Man vienīgi nepatīk, ka gadi iet uz priekšu. Tas ir idio tisks sauklis, ka dzīve sākas pēc četrdesmit gadiem.
Patiesībā tad jau viss ir beidzies, no tevis birst smiltis, vari ceļu nokaisīt. Nav jau tā, ka es no rīta mostos ar domu – ak, cik slikti, bet psiholoģiski man nepatīk vecums. Nav vairs tās atklāsmes burvības, kāda bija jaunībā, jo pārāk labi esmu iepazinis dzīvi un cilvēkus. Man patīk savs darbs, bet nepatīk stilīgi ģērbties. Daru to ar piespiešanos. Man patīk vientulība, un trīsdesmit miljonu ļaužu pilsētā Šanhajā jūtos kā mežā, kur varu pabūt pats ar sevi. Filmas skatos datorā, man nepatīk apmeklēt kinoteātrus, jo slēgtas telpas ar daudziem cilvēkiem man rada diskomfortu. Man ļoti patīk vienatne.
Jāmācās būt iecietīgiem
– Pirms divdesmit viena gada šajā laikā stāvējām uz barikādēm. Kādas ir tavas atmiņas par šīm vēsturiskajām janvāra dienām?
– Es tolaik strādāju ēdnīcā Limbažu pusē, un mēs no rīta līdz vēlam vakaram cepām un vārījām ēdienus, ko sūtīt uz Rīgu barikāžu dalībniekiem. Atceros, ka tālrādī skatoties apšaudi, man kļuva šķērma dūša. Agrāk vai vēlāk pastāvošā iekārta būtu sabrukusi, bet noteikti, ka bija jāiet uz barikādēm un jāaizstāvas. Tas jau mums nemaz nav tik raksturīgi, jo vispār esam pagļēvi. Protam pielīst un neizrādīt to, ko patiesībā izjūtam. Tagad jau arī tautai būtu iemesls iziet ielās, jo dzīve Latvijā daudziem kļuvusi pazemojoša. Labi saprotu aizbraucējus un viņus par to nenosodu. Ja šie aizbraucēji nesūtītu nopelnīto naudu uz mājām, tad daudziem Latvijā draudētu bada nāve. Vai tad mūsu varas pārstāvjiem interesē, no kā pārtiek ļaudis Latgales sādžās. Taču mums jāapzinās, kādā laikā dzīvojam, un jāsaprot, ka arī Latvijā ieplūdīs politiskie un ekonomiskie bēgļi. Būs jāmācās būt iecietīgiem un paturēt domas pie sevis.
– Tāpēc jau ir tik svarīgi nosargāt savu latviešu valodu. Vai tu piedalīsies gaidāmajā referendumā?
– Esmu kategoriski pret divvalodības ieviešanu, lai arī brīvi runāju krieviski. Šis jautājums par valodu vispār nav apspriežams. Ja kāds latvietis referenduma dienā paliks mājās, tad turpmāk lai viņš stāv klusu. Ir radītas valstu robežas, bet krievu šovinisms palicis. Robežas aizvēra, bet cilvēki palika šeit. Šobrīd izveidojusies situācija apstiprina vien to, ka pēdējos divdesmit gadus kāds nav labi darījis savu darbu, ja reiz tik daudzi Latvijas iedzīvotāji nemīl mūsu valsti un neciena valsts valodu. Vispirms jau tas ir cieņas un inteliģences jautājums. Lielai tautai piemīt lielas ambīcijas. Bet mums ir jābūt gudriem un jāsaprot, ka nav Staļina laiks un neviens netiks izsūtīts.
Taču nevar visus krievus vainot iepriekšējā režīma nejēdzībās, tas būtu stulbi. Jāmācās atstāt emocijas malā un vairāk domāt par Latvijas ekonomikas celšanu. Ja Latvija būs pārtikusi, tad gan mēs paši, gan citi leposies ar mūsu valsti.
– Ar ko nodarbojas tava sieva un cik liela jau izaugusi meita?
– Antra strādā par podiatri salonā “4. dimensija”. Meitai Emmai Bertai ir piecpadsmit gadu, viņa mācās Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolā. Lai arī man daudz nākas braukāt pa pasauli un ceļošana šķiet apgrūtinoša, tomēr mēs ar sievu ik pa laikam kaut kur kopā dodamies. Varu ātri saposties ceļam, jo neapkraujos ar līdzi ņemamām lietām. Patiesībā vajag pavisam maz – pasi, kredītkarti un zobu suku. Mierīgi varu aizbraukt tikai ar to, kas mugurā, jo jebkurā vietā par vienu dolāru var nopirkt jaunu krekliņu. Kad tas savalkāts, izmet un pērc jaunu vietā. Mani galīgi nesatrauc, ko citi padomās par dolāru vērto kreklu.
