Pensionāri dāvanas tuviniekiem sarūpē laikus 2
“Dāvināšana ir viena no jaukākajām Ziemassvētku tradīcijām,” uzskata Rīgas Kurzemes priekšpilsētas pensionāru apvienības dalībnieces Mirdza Ķīle, Brigita Ripa un Irēna Žuka. Viņām patīk dāvanas gan saņemt, gan gādāt citiem, katram tuviniekam sarūpējot kaut nelielu velti.
Laika gaitā dāvanu sagādē gan notikušas pārmaiņas. “Agrāk tās pirku pēc savas gaumes, bet tagad mazdēls par savām vēlmēm raksta vēstulē Salavecītim,” stāsta B. Ripa (75). “Vēl nesen Renāram patika likt puzles, bet tagad viņš vēlas kārtīgu konstruktoru. Tas maksā diezgan dārgi – ap 80 eiro, tāpēc ģimenē sarunājām, ka sametīsim naudu, lai zēnam būtu kārtīga manta, nevis dažādi nieki.”
Lielākas vai mazākas dāvanas svētkos dabū visi ģimenes locekļi. Brigitu pašu vienmēr iepriecina laba grāmata vai kosmētikas līdzeklis. Papildu ienākumi, kas tiek iegūti no īpašumu apsaimniekošanas, viņai ļauj Ziemassvētku dāvanām tērēt apmēram 100 eiro. No pensijas vien tik daudz nebūtu iespējams atlicināt.
I. Žukai (75) ir meita un desmit mazbērnu vecumā no 8 līdz 26 gadiem. Kuplā ģimene dzīvo Anglijā un šogad Ziemassvētkus svinēs svešumā, jo nav izdevies iegādāties lidmašīnas biļetes uz dzimteni par pieņemamu cenu. Braucot uz mājām, jaunā paaudze paņem līdzi mūzikas instrumentus un rīko priekšnesumus – tikai divi mazbērni nemācās mūzikas skolā. Pašlaik, vecvecākiem par prieku, trīs mazbērni ciemojas Latvijā.
“Vasarā ar vīru dzīvojam laukos Ludzas pusē, kur uz plīts sažāvēju ābolus un pirms svētkiem glīti iesaiņoju maisiņos. Mazbērniem tie ļoti garšo! Pašiem jaunākajiem pielieku klāt saldumus, taču lielākajiem ar to vien nepietiek,” stāsta Irēna. Dāvanām, ko viņa gādā bērniem, vīra brāļa sievai, krustmeitai, krustdēlam un citiem radiem, tiek atlicināti apmēram 30 eiro.
Ģimenē pieņemts dāvināt sadzīvē noderīgas vai ēdamas lietas, piemēram, kad labi padevusies ķiploku raža, Irēna tos iesaiņojusi glītos maisiņos. Šajos svētkos Irēna sūtīs uz Angliju vīra lasītās sēnes, tās īpaši slavē znots. Savukārt meitai garšo mammas ievāktā asinszāles tēja, to viņa mēdz pievienot melnajai tējai.
M. Ķīlei (68) Ziemassvētki ir īpaši svētki, jo 25. decembrī ir viņas dzimšanas diena. Parasti ģimene dodas svinēt uz Limbažu pusi, kur dzīvo vīra māsa, vienmēr tiek pušķota liela egle un sabrauc daudz radu bērnu, no kuriem vairāki ir muzikāli, tādēļ vienmēr tiek dziedātas Ziemassvētku dziesmas.
Mirdza par dāvanām tērēto naudu īpaši neskaita, jo vīrs vēl strādā un pārāk knapināties ar līdzekļiem nav nepieciešams. Viņa tās nopērk jau krietnu laiku iepriekš, jo nav viegli atrast katram tuviniekam ko piemērotu.
“Dēls vienmēr prasa, ko man dāvināt, un tad es lauzu galvu, jo visu nepieciešamo esmu pati nopirkusi, taču visi zina, ka es allaž priecāšos par kafiju, ko daudz patērēju,” stāsta Mirdza.
Viņa atceras arī kādu nelāgu atgadījumu. Reiz tēlojusi Ziemassvētku vecīti – ienākusi mājās ar žagariem, prasot, vai te dzīvo paklausīgi bērni. Laikam sanācis pārāk skarbi, jo pusotru gadu vecā mazmeitiņa tā nobijusies, ka raudājusi visu vakaru. Taču, neraugoties uz to, lielais dāvanu maiss atstāts istabā, un katram, noskaitot dzejoli, ticis kāds pārsteigums.
