Dāvanas no pastaigas mežā – mājas omulībai un skaistumam 2
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kurš gan nezina seno mītu, ka latvieši kādreiz esot dzīvojuši kokos? Taisnība, tāda lieta varētu būt bijusi. Vēl joprojām daudzi atceras, kā agrā jaunībā ir rāpušies kokā uz kādu paštaisītu štābiņu… Latviešiem joprojām patīk dzīvot tuvu pie koka, no koka gatavotās savrupmājās, mazizmēra vasarnīcās un dārza mājiņās, bet guļbaļķu pirtiņa ir jau iesakņojies vizuālais zīmogs, brīnums, ka neviens to nav vēl patentējis. Latviešu mājas ir koku ieskautas. Aizgājis tik tālu, ka latvieši dažviet pasaulē ceļ koka mājas, kas augstākas par pašiem kokiem. Un reizēm latvieši stiepj mājās no meža saknes, zarus un gatavo no tiem mājai smalkas lietas.
Jo līkāks, jo labāk
Vēsais gadalaiks samazina cilvēku aktivitātes ārpus mājas, toties ļauj gatavoties nākamā gada vasarai. Pastaigas mežā var papildināt ar neparastu meža elementu vākšanu, un šoreiz runa nav par sēnēm, ogām vai tukšajām pudelēm. Protams, būtu lieliski atrast kādus pamatīgus briežu ragus, bet var specializēties arī uz interesanti izlocītiem koka zariem un saknēm. No zariem – un, jo tie līkāki, jo labāk, – sanāk lieliski dekoratīvi stiprinājumi pagalma krēsliem, galdiem, lapenēm un mazākām ēkām. Tādus var izgatavot katrs. Ir redzētas arī lapenes, kuru sienas darinātas no koku zariem, un lielākas ēkas, kurām vienu sienu klāj fantastiski izlocītu zaru vijums. Tas prasa zināmu izveicību – visu gaumīgi un izturīgi savietot. Tomēr koks paliek koks – kur kaut kā par daudz, var nozāģēt, kur par īsu – piestiķēt…
Kā tad sagatavot materiālu? Līkos zarus pasargā no nokrišņiem un žāvē vējainā vietā līdz pavasarim. Koka miza būtu drīzāk jāuzskata par traucēkli, jo āra apstākļos tā var ātri sākt trunēt un piesaistīt kukaiņus. Mizu var akurāti noņemt un koka virsmu pat notīrīt ar stiepļu birsti. Pasargātas no nokrišņiem mežā atrastās detaļas kalpos ilgu laiku un drīz ieņems koksnei raksturīgo sudrabaini pelēko toni. Ja tās nevēlas beicēt, ar to jārēķinās. Zaru dekoru gatavošana var būt labs kokgriešanas un arī apgleznošanas vingrinājums, kurā var aktīvi piedalīties arī bērni. Ja kas nesanāks, pārkrāsos. Ja saplēsīs, sameklēs jaunu.
Konstrukcijas stiprina no neredzamās puses ar koka skrūvēm. Vispirms izurbj caurejošu urbumu, mazāku par skrūves diametru, tad tajā ieurbj lielāku caurumu, kura diametrs ir lielāks par skrūves galviņu, atstājot 10–20 mm koka savienojuma stiprības nodrošināšanai. (Tā var nedaudz ietaupīt, jo garās skrūves ir dārgākas.) Ja negrib, lai skrūvju galviņas ir redzamas, tās iegremdē dziļāk un virsū iedzen koka tapiņu, nozāģē un pielīdzina ar vīli. Visvienkāršākais ir ar dekoratīvajiem zariem apšūt jau gatavu lapeni. Daudz sarežģītāk ir dabisku koku iekļaut nesošās konstrukcijās, piemēram, gatavojot “mežonīgā meža” atzveltnes krēslus.
Celmi top par puķu salām
Arī no zemes izcelti celmi ir vērtīgs dizaina objekts. Piemēram, apdarināti, novietoti dārzā ar saknēm uz augšu un apstādīti ar puķēm vai dekorēti puķupodiem, tie veido ļoti pastorālu ainu. Puķes podiņos var iznest ārā pavasarī, bet rudenī – nogādāt atpakaļ telpās.
Lai celms labāk izskatītos, tas jānotīra no visa liekā, zemes, mizas un trupes. Mazos zariņus vēlams noņemt, lūzumu vietas ar koka šķēpelēm un skabargām nogriezt. Gan kāds var saskrāpēties, gan tas īsti neatbilstu koka apstrādes estētikai. Koka celma formas veidošanu var paveikt ar parasto zāģi un kaltu. Gaidīt, ka “meža skulptūra” no visām pusēm izskatīsies vienlīdz labi, nevar, jānospriež, kurš būs galvenais skatupunkts. Ja starp celma saknēm lietus laikā var veidoties ūdens paltis, piesardzīgs meistars izurbtu caurumu notekai – lai mitrums nekrājas. Šo vietu var papildus apdedzināt ar lodlampu vai gāzes degli. Celma sakņu virsmu var arī saudzīgi apdedzināt, jo pārogļošanās aizsargā koka virsmu pret baktērijām un pelējumu.
Vietā, kur atradīsies celms un puķupodi, izņem velēnu un padziļinājumu piepilda ar oļiem un rupju granti. Tas viss atvieglos ūdens brīvu noteci, un celms kalpos ilgāk. Sākoties saliem, vislabāk celmu ienest vietā, kur tas būs pasargāts no lietus un sniega. Mitrs koks sasalst, tā struktūra plaisā, un tas ātrāk sāk trupēt. Var arī celmu, sezonai beidzoties, apsegt un pārsegu nostiprināt.
Arī celmu var krāsot un iegriezt tajā dažādus musturus. Celms ar saknēm uz augšu pēc formas mēdz atgādināt ugunsliesmas. To var apspēlēt, domājot par tālāko dekoru veidošanu. Var, piemēram, līdzenā sakņu vietā iegriezt zīmējuma kontūru un to iekrāsot. Komplekts no pieciem neliela izmēra kaltiem, kuros ir viens mazs trīsstūra formas kaltiņš (noderīgs smalkām līnijām) un viens pusapaļais kalts, būvniecības preču veikalos maksā tikai ap pieciem eiro: var jau pamēģināt padarboties. Jābrīdina, ka kalti ir jāasina, un tas gan nemaz nebūs tik vienkārši. Cita lieta pindzele…
Goda vārti – sapņošanai
Laikam teju visā pasaulē ir pazīstami goda vārti, dziļi simboliska varavīksne, debess jums, tilts no debesīm uz zemi. To valstiskai reprezentācijai gatavoto variāciju dēvē par triumfa arku. Japānā goda vārti ir kā savdabīgs sintoistu templis. Tie iezīmē robežu starp divām pasaulēm – cilvēku un dievību. Es esmu šeit, vārtu šajā pusē, smalkā pasaule – tur. Tomēr mēs esam savienoti.
Interesanti, ka Lietuvā, Nidā, ir Raganu kalns, kurā atrodas Elles vārti. Pie tiem drūzmējas ļaudis, kas grib pakoķetēt ar tumšo matēriju. Starp citu, arī Latvijā ir sava triumfa arka – Aleksandra vārti Viesturdārzā.
Goda vārtu celšana un pušķošana ir sena un plaši zināma tradīcija. Ja ir vēlme dārzā izvietot skaistu vietu meditācijai, pārdomām, seniem rituāliem vai vienkārši pasēdēšanai un ainavas baudīšanai – jāceļ goda vārti.
Vienkāršākajā versijā goda vārtus veido no trīs koku stumbriem. Lai pasargātu virsējo šķērskoku no trupēšanas, uz tā novieto pašlīpošu kapara strēmeli, ko izmanto koka jumtu nosegšanai. Kapars lietū izgulsnēsies, veidos strīpas, bet pasargās koku. Ja koka stumbru rok zemē, to vispirms nepieciešams kārtīgi apdedzināt. Baļķu kājas jābalsta uz oļiem, bet tās jāaptver rupjai grantij, lai būtu, kur notecēt ūdenim. Ar goda vārtu formu katram ir iespēja eksperimentēt.
