Haralds Matulis: Mēs katrs varam nokļūt personīgās attiecībās ar Latviju 1
Latvijas simtgades svinēšanas ideja, kas vēl pirms gada likās ambicioza un grūti prognozējama doma, pēdējos mēnešos ieguvusi aizvien lielāku rezonansi sabiedrībā.
Pat valdības ministri bez aizķeršanās lieto vārdu salikumu “Latvijas simtgade”, runājot par pabeidzamiem darbiem un izdarāmiem lieliem projektiem. Kas ir šīs sabiedrisko attiecību veiksmes pamatā, kādēļ šī Kultūras ministrijas iniciētā ideja ir iedzīvojusies cilvēku prātos un politiķi bez ierunām to ir akceptējuši kā savu mērķi? Ja atceramies, arī iepriekš Latvijas valstij tikuši formulēti skanīgi un labi domāti vadmotīvi, piemēram, “tiesiskums”, “ekonomiskais izrāviens”, kam grūti nepiekrist, vismaz idejas līmenī.
Problēma ar šiem diviem gan ir tāda, ka tie nav iekļaujoši – kur kāds uzņemas būt par tiesnesi, tur vajadzīgi arī vainīgie, un kur ekonomiskais izrāviens, tur otrajā plānā aizslīd vērtības, zaļums un ilgtspēja. Mēs domājam, ka valsts pārvaldei ir jābūt racionālai, pragmatiskai un efektīvai. Taču tiesiskums un ekonomika nav kaut kas, ko gribas ielaist savās brīvbrīžu domās, lai tie kļūtu par nāciju vienojošiem virsmērķiem. Jā, tiesiskums un ražošana, protams, ir vajadzīgi, taču pieķerties mēs gribam kaut kam personīgam. Mīlestība uz dzimteni ir kaut kas pašsaprotams un iracionāls, kas nevairojas tiešā atkarībā no izmērāmiem rādītājiem.
Latvijas simtgades ideja ir vienojošs motīvs, ap ko spēj vienoties visi, jo tie ir svētki un svētkos, kā zināms, neviens netiek sodīts, pārmācīts un apdalīts, bet visi kopā svin un priecājas. Dzimšanas dienas svinēšana ir visiem saprotama, sākot no vecākās paaudzes līdz pat politiķiem un hipsteriem. Kuram gan varētu būt kas iebilstams pret dzimšanas dienas svinēšanu? Tādi īgņas, ja arī ir, tad klusē.
Simtgades idejas apgrozību un popularitāti nodrošina tieši dāvanas diskurss un atkāpšanās maģiskajā pasaules uztverē, ko tas veicina. Dāvanas diskurss izskatās neuzkrītoši un dabiski, jo dzimšanas diena ir laiks, kad dāvina dāvanas. Dāvanu nešana ciemiņiem un apdāvināšanās ir visās kultūrās pastāvošs sociālo saišu veidošanas un stiprināšanas instruments. Dāvana atšķirībā no samaksas ir nepiespiests augstsirdības žests. Dāvanas gadījumā ir nepieklājīgi vaicāt pēc tūlītējas atlīdzības. Savukārt saņēmēja puse pēc etiķetes dāvanu labvēlīgi pieņem, neskatās tai zobos un atbild ar pārnesumu – atbilde uz dāvanu ir laikā novilcināta, tā maskējot dāvanas ekonomisko raksturu. Un arī dāvanas saturs ir asimetrisks, tā nodrošinot turpmāku apmaiņas ciklu.
Dāvanas ir sociālo saišu stiprināšanas, uzticēšanās un sociālā kapitāla pieauguma pamats. Sniedzot dāvanu, tu ieguldi otrā un nostiprini drošības sajūtu. Arī mūsu dienu modernajās sabiedrībās vēl arvien cilvēki stājas savstarpējās dāvanas un pretdāvanas attiecībās un apmaiņas rituāli vēl arvien ir ikdienas saskarsmes un lielāku lietu pamatā. Bet tiesiskums un korupcijas izskaušana ir augstāka līmeņa parādības, kas ir svarīgas efektīvas ražošanas un ekonomikas attīstībai, bet mazāk cilvēku savstarpējās attiecībās.
Aicinājums katram uzdāvināt Latvijai ko simtgadē uzrunā mūsu mītisko dvēseles daļu. Tas ir apsolījums, ka mēs katrs varam nokļūt personīgās attiecībās ar Latviju. Dāvanas sniegšana vairo mūsu saikni ar Latviju un personificē valsti katram savā iztēlotā veidā. Jo mēs varam dāvināt Latvijai savu laiku, taču nevaram gaidīt, ka Latvija atbildēs ar pretdāvanu – jo tā nav persona. Mēs ieguldām dāvanā Latvijai, un, jo ilgāk Latvija neatbild, jo dziļākas kļūst mūsu domas un attiecības ar to. Koncentrējot enerģiju uz dāvanas sniegšanu, mēs sagatavojam sevi noilgumam, kura laikā nokļūstam aizvien dziļākās attiecībās ar Latviju. Dāvinot Latvijai, tā kļūst par mūsu kopīgo kolektīvo fantāziju, par iedomāto kopienu. Tas stiprina valstsgribu un piederības sajūtu, un pamazām vien mēs sākam saskatīt, kā Latvija mums atbild. Kam ar sakoptu pagalmu, kam ar ekonomikas uzlabošanos, kam ar sabiedrības iecietības pieaugumu.
