Atsaukšana 1
Civillikuma 1919. pants paredz iespēju dāvinātājam vienpusēji atteikties no noslēgtā līguma (izņemot dāvinājumu atlīdzības nozīmē), proti, dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. Likums arī nosaka konkrētus gadījumus, kas atzīstami par apdāvinātā nepateicību. To uzskaitījums ir izsmeļošs, t.i., citi dāvinātājam svarīgi iemesli nevar tikt atzīti par šādu nepateicību.
Likums paredz, ka par apdāvinātā rupju nepateicību ir atzīstami:
• dāvinātāja rupji apvainojumi vārdos vai darbos;
• dāvinātājam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums;
• dāvinātāja atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt.
! Jāņem vērā, ka tiesības atsaukt dāvinājumu nepateicības dēļ ir personiska prasība un nav vēršama pret nepateicīgā apdāvinātā mantiniekiem. Tātad dāvinātājs var celt tikai personisku prasību pret apdāvināto, lai tas atdod pašu lietu līdz ar tās piederumiem un augļiem, bet arī tikai tad, ja dāvana joprojām atrodas apdāvinātā mantā vai arī ja viņš no dāvanas ieguvis kādu labumu.
Iepriekšēja atteikšanās no tiesībām atsaukt dāvinājumu nepateicības dēļ nav spēkā, bet, ja par to jau celta prasība, no tās var atteikties. Tātad, ja līgumā ierakstīts, ka dāvinātājs turpmāk atsakās no tiesībām atsaukt dāvinājumu nepateicības dēļ, taču, apstākļu spiests, tomēr vēlas to izdarīt, apdāvinātā atsauksmei uz šādu norādi līgumā nebūs tiesiska spēka.
Ja bezbērnu dāvinātājam vēlāk piedzimst bērni, viņš var atsaukt savu dāvinājumu tiktāl, cik tas vajadzīgs vēlāk dzimušo bērnu neatņemamām daļām.
