“Dāvana” seniorei – riepu kalni 21
Dabas parkā “Pape” iespējams apskatīt ne tikai sumbrus, taurus un savvaļas zirgus, bet arī 30 gadus vecus riepu kalnus, kas atstāti mantojumā vēl no PSRS laikiem. Par piesārņojumu ir informēta gan Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), gan Valsts vides dienests (VVD). Riepas atrodas uz privātas zemes, tādēļ institūcijas norāda, ka par to atbildīga ir 70 gadus vecā pensionāre Inese Linde, kura tās saņēmusi kā savdabīgu dāvanu kopā ar kompensējamo zemi.
Vainīga nav, bet šmuce jāsavāc
Dabas parkā riepu kaudzes atrodas kopš padomju laikiem. Lai gan dabas parku apsaimnieko Pasaules dabas fonts, konkrētā zemes gabala īpašniece ir pensionēta privātpersona. “Šīs teritorijas piesārņojums nav uzskatāms par viņas vainu, jo seniore mums uzrādīja sertificēta mērnieka apliecinājumu. Tajā teikts, ka riepas teritorijā atradušās, pirms viņa to ieguva savā īpašumā,” skaidro VVD sabiedrisko attiecību speciāliste Maruta Bukleviča. Lai risinātu problēmu, VVD tomēr lika kundzei riepas savākt. “Pērn mūsu inspektori veica teritorijas apsekošanu klātienē un konstatēja, ka riepu piesārņojums Papē patiešām ir. Dienests zemes īpašniecei uzlika pienākumu teritoriju sakārtot līdz gada nogalei. Viņai riepas bija jāsavāc un jānodod atkritumu apsaimniekotājam, kas tiesīgs veikt saimniecības darbus ar nolietotām riepām. Vai tas ir izdarīts? Šobrīd nevaru jums pateikt. Tuvākajā laikā dienesta pārstāvji veiks atkārtotu apsekošanu. Ceļi Kurzemē ir applūduši, tādēļ uz dabas parku VVD dosies, kolīdz situācija būs normalizējusies.”
“Meklējam risinājumus situācijai Papē. Zeme jāuztur un jāsakopj tās īpašniekam. Dabas aizsardzības pārvalde ar likumu nedrīkst ieguldīt līdzekļus teritorijā, kas tai nepieder. Bet, protams, apzināmies, ka konkrētajai privātpersonai vienkārši nav iespējas sakopt šo padomju armijas atstāto mantojumu,” skaidro DAP speciāliste Maija Rēna.
Večiņa nomirs, bet riepas paliks
Vides sargiem nevajag braukt uz parku un vērtēt situāciju. Riepas tur atrodas joprojām un, visticamāk, atradīsies vēl ilgi. “Dabas parkā atrodas zemes gabals, kas piederēja manam vectēvam. Uz vēsturiskā zemes gabala ganās savvaļas zirgi, tādēļ man tika piemērīts jeb, tautas valodā sakot, iegrūsts gabals ar tām PSRS riepām! Man šo zemes gabalu nevajag! Esmu runājusi arī ar bērniem, kuri būs mani mantinieki. Arī viņi šo īpašumu nevēlas pārņemt. Labprāt to atdotu valstij, dabas parkam vai Rucavas novada domei. Liepājas reģionālajā vides pārvaldē man norādīja, ka piesārņojums ir jāsavāc, ja ne – sekos sankcijas. Tas izpaudīšoties kā naudas sods. Man ir 70 gadi, pensija – 309 eiro. Savākt šo šmuci es nevaru, man nav tādu līdzekļu. Painteresējos par izmaksām, kas būtu, ja riepas nodotu atkritumu apsaimniekotājam. Tie būtu 1000 eiro, un vēl jāmeklē kravas automašīna ar šoferi un strādnieki, kas riepas varētu iekraut un izkraut. Tādas naudas man nav. Labi, piemēros sodu. Atvilks no manas pensijas naudu, bet cik ilgi? Večiņa nomirs, bet riepas taču paliks tāpat. Nezinu, varbūt jāraksta kāds Eiropas Savienības projekts? Kas vēl man varētu palīdzēt?” retoriski jautā zemes gabala īpašniece Inese Linde.
Palīdzēt varētu talcinieki
Pie Lielās talkas vadītājas vērsos ar jautājumu, vai būtu iespējams uzrīkot pavasara talku, kuras laikā Papes apkārtnes iedzīvotāji savāktu novārtā atstātās riepas. Ņemot vērā faktu, ka tā nav publiska vieta, bet privātīpašums. “Šādas situācijas mums ir bijušas. Piemēram, Gaujas nacionālajā parkā. Talku uzrīkot nebūtu problēmu. Cilvēki ir atsaucīgi un noteikti palīdzētu teritoriju sakopt, ja tiktu aicināti palīgā. Bet pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas šī zeme, vajadzētu akceptēt, ka tiktu izvesti savāktie atkritumi. Nav svarīgi, kādi tie ir,” norāda Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme.
“Absurds šķiet fakts, ka cienījama vecuma cilvēkam ir jāsavāc riepas, bet valsts amatpersonām pietiek pateikt, ka viņiem nav naudas. Negodīgi šķiet arī tas, ka riepu dēļ zemes īpašniece vēlas atbrīvoties no sava īpašuma. Ja tiktu uzrīkota talka, domāju, cilvēku atsaucība būtu liela. Arī es būtu gatavs iet un palīdzēt,” viedokli pauž Ivars Roga, kurš dzīvo netālu no dabas parka un arī ir sašutis par šo situāciju. Tomēr talka varētu arī nelīdzēt. “Riepu ir ļoti, ļoti daudz. Piesārņojumu talkas dalībniekiem būtu pagrūti savākt. Tās atrodas ne tikai uz sauszemes, bet arī Papes ezera ūdeņos. Tas gan ir valsts īpašums.”
Jau no pirmsākumiem konkrētā zemes gabala izmantošanas mērķis ir lauksaimniecība. Tādēļ jautāju Latvijas Zemes fondam, vai pastāv iespēja, ka viņi šo zemes gabalu varētu atpirkt. “Tas atrodas dabas parka “Pape” lieguma zonā. Tas nozīmē, ka tur ir ļoti ierobežota darbība. Diemžēl, bet mēs nevaram seniorei palīdzēt. Ieteiktu Ineses kundzei vērsties pie vietējās pašvaldības. Arī doma par pavasara talkas rīkošanu ir ļoti jauka,” interesi izrāda Zemes fonda vadītāja Ina Alksne.
