Zanders: “Davai”, atceļam krievu valodu! 70
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja vien Izglītības un zinātnes ministrijas iecere (otrā svešvaloda valsts izglītības iestādēs būs kāda no Eiropas Savienības valodām) neraisītu tik sakāpinātas emocijas, tā pirmkārt būtu ļoti interesanta, ja tā var teikt, akadēmiska tēma – valoda kā instruments, valoda kā pašidentitāte, valoda un vēsturiskā atmiņa. Ja mēs mēģinām jautājumu vērtēt mierīgi, manuprāt, divi atzinumi ir diezgan pašsaprotami.
No vienas puses, neviena valoda nav, ja tā var teikt, vainīga, ja tajā runājoši cilvēki dara riebeklības. Mēs neatsakāmies no vācu valodas nacistiskās Vācijas noziegumu dēļ. Faktiski to var teikt par jebkuru valodu – angļu, ķīniešu, turku, spāņu vai serbu. Vai latviešu.
No otras, tikpat skaidrs, ka valoda izsenis ir instruments impēriskas (vai ksenofobiskas) politikas rokās. Mēs paši to esam piedzīvojuši. Samērā smieklīgs piemērs nesen iznākušajā profesora Andreja Veisberga grāmatā “Tulkojumi latviešu valodā. 16.–20. gadsimta ainava”: okupācijas perioda sākumposmā pat bērnu literatūras klasika (“Krusttēva Toma būda”, “Slavenais pīlēns Tims” u. c.) bija jātulko no tulkojuma krievu valodā, lai gan starpkaru periodā bija iznākuši tulkojumi no oriģinālvalodas. Tā teikt, padomju pilsoņiem pasaule ir jāuztver ar krievu valodas starpniecību. Taisnības labad jāpiezīmē, ka valodas izmantošana manipulācijām nav tikai PSRS un krievu valodas fenomens. 2018. gadā iznākušā un tīmeklī bez maksas lasāmajā zinātnisko rakstu krājumā “Svoi i čužije” (“Savējie un svešie”) – jā, vēl nesen kaut ko jēdzīgu sociālajās zinātnēs varēja lasīt arī krievu valodā – ir izteiksmīgs teksts par Poļesjes reģionu iedzīvotājiem, kuru pašidentitāti ar valodas starpniecību mēģinājusi konstruēt gan Krievija, gan Polija, gan Ukraina. Īsi sakot, valoda nav apolitiska mūsu dzīves sastāvdaļa.
Te gan tad arī jāpiebilst, ka tas pats attiecas uz reliģiju, arhitektūru, faktiski jebkuru kultūras semiotisko sistēmu. Šajā kontekstā varu rekomendēt citu tīmeklī un bez maksas lasāmu pētījumu – Filozofijas un socioloģijas institūta izdoto “Reliģiski filozofisko rakstu” jaunāko (32.) numuru, kurā Valdis Francisks Plenne analizē, kā ar citu konfesiju “piepalīdzēšanu” lauzīta un mocīta uniātu (grieķu katoļu) pašidentitāte Latvijā 17.–19. gadsimtā.
Citiem vārdiem sakot, lai gan es nedomāju, ka krievu valoda ir kaut kā atbildīga par Krievijas impērisko pasaules uztveri un attiecīgo politiku, neredzu arī lielu problēmu, ja no 2026./2027. gada krievu valoda kā otrā svešvaloda vairs netiktu mācīta.
Vienīgi paralēli jāseko, lai darba tirgū nebūtu nepamatotu krievu valodas zināšanu prasību, jo pretējā gadījumā mēs radīsim jaunajai paaudzei nevajadzīgas problēmas. Starp citu, ja vien Krievija šajā karā neuzvarēs, domāju, ka tās pilsoņi, izbraucot no valsts, paši centīsies runāt angļu valodā (to var novērot jau tagad), tādēļ apgalvojumi par krievu valodas zināšanu nepieciešamību viesmīlības un vēl citos sektoros mani nepārliecina.
Tomēr man ir viens jautājums un viena piezīme.
Cik ilgi vēl mēs paši savā informatīvajā telpā ar slimīgu regularitāti vēstīsim par visdažādāko Kremļa īpatņu (visādu deputātu, “ekspertu”, preses sekretāru) kārtējiem murgiem? Varbūt kļūdos, bet, vērtējot virsrakstu līmenī, šķiet, ka nav tādas dienas, kad nebūtu kārtējais pārstāsts. Kāpēc mēs to darām? Te pat runa nav par nervu nevajadzīgu bojāšanu. Runa ir par to, ka šādi mēs paši radām sev sajūtu, ka Krievijas informatīvajā telpā (tātad arī krievu valodā) notiekošais ir kaut kas būtisks, ka tam ir vērts pievērst uzmanību. Mēs paši stutējam priekšstatu par krievu valodas nozīmīgumu un rezultātā nonākam ar sevi pretrunās.
Visbeidzot ir nedaudz savdabīgi (maigi sakot) atbalstīt krievu valodas lomas mazināšanu – ar vispareizāko pamatojumu, proti, par labu franču, vācu, spāņu utt. valodu apgūšanai –, vienlaicīgi pašiem runājot briesmīgi piesārņotā latviešu valodā. Ir uzaugušas paaudzes, kuras nemaz nav dzīvojušas okupācijas režīmā vai arī tas diez vai šos cilvēkus ir būtiski ietekmējis. Tomēr, paklausoties arī šo segmentu, jāsaprot, ka “davai”, “točno” (es nemaz nerunāju par tādām jau “sarežģītākām” formām kā, piemēram, “pagaidām!” atvadoties) ir normāli latviešu valodas elementi. Man nav iebildumu pret krievu valodas jautājuma skatīšanu politiska žesta kontekstā, bet man tas šķiet bezjēdzīgi, ja vienlaikus nav cieņpilnas attieksmes pret latviešu valodu.
