Dauzoņas apjēgšana. Jūlija Dibovska recenzē Andra Akmentiņa romānu “Meklējot Ezeriņu” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Akmentiņš iekrīt Ezeriņā, saskaldot tā virsmu šļakatās. Var gadīties, ka Ezeriņš ir aizsalis, tāpēc Akmentiņš ar savu svaru sašķeļ arī ledus vāciņu un atbrīvo daudzas iztēles un valodas zivis, kas nocietušās Ezeriņa dzīvesstāstā.
Andra Akmentiņa un Jāņa Ezeriņa satikšanās romānā ir kā literārs pētījums, pacelts koleģiālās sapratnes augstumos. Rakstnieks par rakstnieku raksta kā “mākslinieks par otra mākslinieka otām”.
Modernisma literatūrā, kurai pieder latviešu rakstnieks, novelists un, izrādās, arī dzejnieks Jānis Ezeriņš (1891–1924), sadzīviskais simboliskums ir ļoti svarīgs, bet dabas un kultūras savienojums ir latviski pārmantots.
Piemēram, kapracis Jāņa Ezeriņa novelē nav tikai kapracis, bet gan kaut kas līdzīgs rakstniekam – vispirms stāstnieks; blusa Ezeriņa novelē nav tikai blusa, bet galvenā varone – katalizators literatūrā, svarīgs liecinieks, iemieso eksistenciālas ilgas pēc cilvēka dabas apjēgšanas.
Ezeriņš latviešu literatūrā it kā nav liels un tomēr pamanāms, Akmentiņam prozā – stāstu krājums un nu jau otrais romāns, bet abi kopā un atsevišķi viņi ir dzejnieki.
Mēs it kā pazīstam Jāni Ezeriņu, kuru parasti skolas programmā aizēnojis Eriks Ādamsons, bet ar uzviju ēduši Ādamsona “smalkās kaites”, tomēr 2021. gadā lasām romānu par Ezeriņa tuberkulozi un mīlu (pret literatūru galvenokārt). Savukārt, ja nepazīstam Andri Akmentiņu, tad, cerams, vēl būs vairākas iespējas to darīt viņa romānos.
Andris Akmentiņš meklēja Ezeriņu sev raksturīgā manierē – ironija ir valodas līdzeklis, skumjas ir vadmotīvs ironijai.
Lakonisms dīvainā majestātē savienojas ar domas dziļumu, it kā runātu mūžam vieds autors, kurš piedāvā šādu Jāņa Ezeriņa dzīves filozofijas pamatšķautni: “Divi cilvēki pasaulē ir galvenie. (..) Cilvēks Iedvesmotājs un Cilvēks Iekārtotājs.” (306)
Un abi šie cilvēki ir dzinuši asnus Jānī Ezeriņā vēl tad, kad viņš sāk darbu skolā, kad tiek atbrīvots no karaklausības un kad beidzot dzīves beigās nonāk sev kaitīgajā un produktīvajā Rīgas kultūras dzīvē.
Ir gan šaubas, vai Ezeriņa “Cilvēks Iekārtotājs” nepalika par arvien irstošāku substanci, diloņa ārprātam pastiprinoties.
Bet, piemērojoties varoņa dzīves trauslumam, nedaudz irstošs ir arī romāns jeb “Teksts Ezeriņš”, kad tajā iekrīt Akmentiņš, nestrīpojot arī tādas vietas, kuras varbūt cits rakstnieks uzskatītu par liekām ledus lauskām.
Jo Andris Akmentiņš ir Cilvēks Iedvesmotājs – mēs negaidām no viņa jaunu stāstu krājumu, bet eksistenciālā novele “Sony”, kas dīvaini iegūlusi ar savām mūsdienīgām šausmām grāmatā par Ezeriņu, iedvesmo skatīt Akmentiņa romānu kā rakstnieka vēlmi dot lasītājam maksimumu. Neparasti, ka ledus lauskas iet arī Ezeriņā.
Vēl vairāk. Ja meklēt labo varoni latviešu literatūrā, kurā visi labie varoņi (no rakstnieku šķiras) ir apnikuši, tad Andris Akmentiņš ir tas foršais vidusskolas skolotājs ar aizraujošām mācību stundām, nedaudz poētisks kūtrajiem vidusskolēniem, nedaudz haotisks savā vēlmē likt sajust mācību vielu, un tomēr protošs mācību stundās savienot humoru ar teju ezoterisku pieskaršanos mūžībai: “Upīts nozibina baltu aci un viebdamies strebj tēju.” (232)
Daudzas kultūras darbinieku ainavas romānā “Meklējot Ezeriņu” var nebūt precīzas, bet noteikti ir smaida vērtas asprātības.
Un asais prāts Andrim Akmentiņam, neskatoties uz garajām laikmeta raksturojuma pasāžām, ir galvenais – viņš bieži raksta prozu tā, it kā to gribētu dot kādam uz aforismiem sagraizīt un pa teikumam publicēt.
Katrs izteikums ir zelta olis, dažreiz to sev pakļauj konteksts – ko lai dara, ja Jāņa Ezeriņa dzīvesstāstā ir arī tādas zonas, kur nevajag pasmīnēt un kur nepateiktība vai jocīgas, smalkas mežģīnes liek nepateikt skaidri.
Un tad ir vēl dialogi, kuri veidoti brīvi un pat brīžiem mūsdienīgi. Sērija “Es esmu”, kā var just, nav nekāda vēsturiska likteņu restaurācija, bet gan māksliniecisks akts, un autoriem ir alibi – viņi paši ir mirstīgi.
Negribētos lietot banālo un lipīgo “rakstnieks iemiesojas otra rakstnieka liktenī”, jo romāni ir mūsdienu autora versija, izteikums par tēmu, iznāciens, ņemiet par labu vai metiet tomātus (tie uz vasaru kļūst arvien lētāki).
Jānis Ezeriņš ir bijis dauzonīgs laksts latviešu literatūrā, kuru noēda gadsimta dzīvesveida un medicīnas salna. Sērijas “Es esmu” romānos, protams, mākslinieku nogalina arī iekšējs nemiers un māksla.
Bet pie dzīvības šo sēriju uzturēs tikai autoru fantāzija un uzdrošināšanās, pat ja brīžiem teksta, atklāti sakot, ir par daudz un spriedze pazūd (Akmentiņš ir ņēmis vērā sērijas kolēģu pieredzi un pēdējo nodaļu veido anekdotiskiem Ezeriņa draugu, paziņu un sievas redzespunktu triepieniem).
Vienmēr paturu prātā, ka nekas garlaicīgāks par vienkāršām vēstures stundām nav pieredzēts un viens no veidiem, kā pasniegt sarežģītu likteni, ir sarakstīt nebūt ne lubenisku vai raitu romānu, bet izaicināt lasītāju un iemest Ezeriņā Akmentiņu, Ziemeļniekā – Zeibotu, Ivandē Kaijā – Gaili utt.
Lai gan mētāties ar rakstniekiem, protams, nav labi.
