Jānotic sava bērna spējām 0
Latvijas Portidžas asociāciācijas dibinātāja uzskata, ka vecāku neticību sava bērna spējām, pirmkārt, ievieš ārsti, kuri nereti mēdz teikt – viņš nekad nesēdēs, nestaigās, nerunās, tādējādi vecākiem rodas vēl lielākas bažas un nepārliecība. I. Kursiete atgādina, ka starp bērnu un vecākiem pastāv neredzama saikne. „Kad runājam ar bērnu vecākiem, bieži sastopamies ar problēmu – viņi nav pieņēmuši sava bērna diagnozi. Viņiem liekas, ka viņu bērns neko nevar, ka salīdzinājumā ar citiem bērniem viņš ir sliktāks. Viens no mūsu pirmajiem un svarīgākajiem uzdevumiem – parādīt, cik ātri viņu bērns mācās. Cenšamies vecākiem norādīt uz bērna talantiem, piemēram, cik skaisti viņš zīmē, kāda viņam laba balss un ritma izjūta. Kad vecāki notic sava bērna spējām, starp viņiem rodas ciešāks kontakts, kā arī pats mācību process un bērna attīstība rit raitāk uz priekšu. Bērnam ir svarīgi redzēt, ka vecāki tic un priecājās par viņu, ka viņi ir vienots organisms,” uzsver I. Kursiete.
Lai arī no savas pieredzes I. Kursiete zina, kas tas nav viegli, tomēr viņa vecākiem iesaka nebaidīties no diagnozes, bet saņemties, piecelties un palīdzēt savam bērniņam. „Protams, visu nepieciešams darīt normas robežās, lai nav pārskriešanās, izanalizējot, ko darīt labāk. Vienmēr mammām saku – tev jāpaliek sievietei. Nevar visu laiku veltīt bērnam. Jāatrod laiks arī sev. Tas, ka 24 stundas nodarbosies ar bērna izaugsmi un pazaudēsi sevi, tas neko nedos, bet tikai novedīs pie konfliktiem ģimenē, vecākie bērni jutīsies aizvainoti, vīra un sievas attiecībās radīsies plaisa.”
Ir jārod iespēja bērniem apmeklēt vispārizglītojošos bērnudārzus
M. Auziņa stāsta, ka bērni ar funkcionāliem traucējumiem var apmeklēt arī vispārizglītojošos bērnudārzus. Tomēr problēma ir reāla, jo šos bērnus visai reti vēlas uzņemt parastajās mācību iestādēs, sakot: „Kāpēc mums viņi būtu jāuzņem, ja mums nav apmācītu speciālistu, nav asistentu?” M. Auziņa norāda, ka gan skolas, gan bērnudārza pedagogi un vadība vienkārši baidās par to, ko sacīs vecāki, ko teiks bērni. „Īstenībā audzēkņi labprāt uzņem mūsu bērniņus parastajā bērnudārzā, ir draudzīgi, izpalīdzīgi, ar prieku spēlējas kopā. Problēma meklējama vecākos un pedagogos,” atzīst M. Auziņa.
I. Kursiete uzskata, ka nevēlēšanās bērnus ar īpašām vajadzībām uzņemt vispārizglītojošajos bērnudārzos un skolās saistāma gan ar pedagogu nesagatavotību, gan nevēlēšanos. „Ja mēs iedomājamies audzinātāju, kurai grupā jau ir 20 bērni, un viņai pēkšņi iedod vēl vienu bērnu ar īpašām vajadzībām, tad tas ir smags pārbaudījums. Otrkārt, cilvēkam jāspēj pieņemt bērns ar īpašām vajadzībām. Mēs esam dažādi, tādēļ nevaram nevienu nosodīt, ja kāds to nespēj.”
Katra bērna spējas jāizvērtē individuāli. Ja bērns labi jūtas citu sabiedrībā, tad viņam ieteicams iet vispārizglītojošajā bērnudārzā. Apmeklējot Portidžas korekcijas programmu, bērni jau no mazām dienām iemācās, ka viņiem ir sava darba vieta, tādēļ bērnudārzā viņiem nav pārsteigums, ka jāsēž pie galdiņa un jāapgūst kaut kas jauns, jo tā iepriekš jau bijusi viņu ikdiena.
Bērniem ar attīstību traucējumiem ļoti nepieciešams kontakts ar vienaudžiem, jo, redzot un dzirdot, ko veselie bērni dara, viņi atdarina otra darbības. M. Auziņa skaidro, ka bērni, ar kuriem daudz strādāts, ir ļoti labi attīstīti un spējīgi. Nonākot bērnudārzā, kurā ir bērni ar smagākām diagnozēm, viņi virzīsies atpakaļ savā attīstībā. Viņiem jāredz labo!