Jāmācās arī vecākiem 0
Portidža ir agrīnā korekcijas programma bērniem no dzimšanas līdz skolas vecumam, proti, sešiem septiņiem gadiem. Tā domāta bērniem ar Dauna sindromu, autismu, bērnu cerebrālo trieku. „Mūsu programma palīdz arī agrīni dzimušiem bērniem, jo bieži vien šiem bērniem aizkavējās attīstība. Es vienmēr saku, ka nepieciešams pirmo gadu intensīvi pastrādāt, tad viss izdodas. Ja vecāks jūtas nedrošs un domā, ka bērns aizkavējas kādā no attīstības posmiem, tad viņš droši var nākt pie mums,” saka asociācijas vadītāja.
Uzsākot Portidžas apmācību, katram bērniņam tiek sastādīta individuālā tabula, balstoties uz veselu bērnu attīstības pakāpēm. Tabulā iekļautas vairākas sadaļas. Pirmkārt, zīdaiņa stimulācija, kura atzīmē bērna attīstību no dzimšanas līdz gada vecumam. Otrkārt, sociālās iemaņas – emocijas, komunikācija ar vienaudžiem un vecākiem. Treškārt, pašapkalpošanās iemaņas – ēšana, dzeršana, ģērbšanās u.c. Šīs ir vissvarīgākās prasmes, kas nosaka, kā bērns par sevi turpmāk varēs parūpēties, kļūstot patstāvīgāks. Nākamās ir motorikas un valodas iemaņas, kā arī izziņas process. Visu mācību laiku attīstības tabulā informācija par bērna iemaņām tiek atjaunota un papildināta, balstoties uz sasniegtajiem ilgtermiņa mērķiem.
„Ja bērniņš pie mums tiek atvests neilgi pēc dzimšanas, piemēram, otrajā dzīves mēnesī, tad šajā tabulā visu novēroto atzīmē speciālisti. Savukārt, ja atvests bērns, kuram ir jau pieci gadi, tad visas iepriekšējās sadaļas, kas norāda bērna attīstību no zīdaiņa vecuma līdz esošajam vecumam, mēs lūdzam aizpildīt vecākiem,” skaidro Portidžas mācību speciāliste Maruta Auziņa. Kad katram bērnam apkopota individuālā tabulas informācija, tad redzams viņa reālais attīstības līmenis. Katrs no bērna attīstības posmiem var atbilst noteiktam vecumam, piemēram, sociālās iemaņas atbilst piecu gadu vecumam, bet pašapkalpošanās iemaņas – četrus gadus veca bērna līmenī. Izskatot visus sociālās attīstības tukšumus, speciālisti redz, kam jāpievērš noteikta uzmanība. Nodarbību laikā tiek apgūtas gan pašapkalpošanās iemaņas, piemēram, kā apģērbties, aizpogāt podziņas, paēst, izmantot karotīti, dakšiņu u.c., gan motorikas vingrinājumi, tāpat tiek apgūtas komunikācijas prasmes u.c.
Katram bērnam tiek noteikti divi ilgtermiņa mērķi, kuru sasniegšanai parasti nepieciešami divi līdz četri mēneši. Mērķi sadalīti vēl sīkākos soļos, lai bērns nepārtraukti nestrādātu ar vienu darbību. Portidžas speciāliste min piemēru: „Ilgtermiņa mērķis – saliek figūru dēli no trijām daļām. Katrs solis ir ļoti konkrēts – piemēram, no pirmās līdz otrajai nedēļai mēs strādājam pie tā, ka bērns ieliek apli figūru dēlī, kad pieaugušais vada viņa plaukstu. Šo soļu mērķis, lai no lielākas palīdzības pārietu uz mazāku, līdz bērns var izdarīt uzdevumu patstāvīgi. Sākumā bērnam tikai jāizjūt, kā tas notiek, jo mamma izdara darbību ar viņa rociņu. Nākamais solis – ieliek apli figūru dēlī, kad bērniņš jau pats var saņemt šo figūru. Ceturtais solis – ieliek apli figūru dēlī patstāvīgi. Savukārt mēs līdz tam nākamajam solim, kad viņš pats var paņemt un novietot figūru, strādājam līdz pat sešām nedēļām.”
Dzīvesveids, nevis slimība
„Jo agrāk bērns tiek atvests uz Portidžu, jo labāki būs rezultāti. Vecākiem nevajadzētu baidīties. Ieteiktu nodarbības apmeklēt sākot ar trīs mēnešu vecumu,” pārliecināta I. Kursiete.
Katram bērniņam, kurš apmeklē Portidžas mācību programmu, nepieciešama individuāla pieeja. Dauna sindroms un autisms ir divas pilnīgi pretējas diagnozes. I. Kursiete stāsta, ka bērniņi, kuriem ir Dauna sindroma, mācās ļoti labi. Savukārt bērniņiem ar autismu Portidžas mācību programmas attīstības tabula piemērota tikai daļēji, tādēļ izstrādātas vēl citas attīstības pārbaudes tabulas. „Sākotnēji bērniņiem ar autismu mēģinām iemācīt disciplīnu. Piemēram, viens no panākumiem bērniņam ar autismu pirmajā nodarbību mēnesī – viņš spēs mierīgi nosēdēs pie galda piecas minūtes. Ja ar ar bērniņu, kuram ir Dauna sindroms, mēs mēneša laikā esam iemācījušies vairākas jaunas lietas un iemaņas, tad ar autisma bērniņu esam panākuši, tas ir īstais vārds, panākuši, ka viņš apsēdīsies pie galda. Bērniņam var iemācīt visas lietas, kuras ir viņa spēkos, bet to mēs vienmēr ieraugām laika gaitā, jo viņš mums ir kā noslēpumu pilns mežs. Diagnoze jāpieņem, jo tā nav slimība, bet dzīvesveids,” saka I. Kursiete.
Būtiski minēt, ka nodarbībās piedalās bērniņš kopā ar kādu no vecākiem un pedagogs, kurš vecākiem iemāca un palīdz izprast, kā nepieciešams strādāt ar bērnu mājās. Gan M. Auziņa, gan I. Kursiete saka, ka Portidžas mācību programma, pirmkārt, domāta bērnu vecākiem. Bērna attīstību veicināšanas darbs nenorit tikai nodarbību laikā. Pēc katras mācību stundas, kuru nepieciešams apmeklēt vienu reizi nedēļā, vecāki saņem uzdevumus, kuri individuāli jāveic kopā ar bērnu līdz nākamai nodarbības reizei.
I. Kursiete atzīst, ka vecāku attieksmē sastopamas divas galējības – vecāki, kuri vispār neinteresējās par bērnu attīstības veicināšanu un vecāki, kuri pārlieku noslogo bērnu. Sieviete iesaka atrast vidusceļu, piemēram, ar bērnu strādāt katru dienu 20 minūtes. „Bieži vien vecāki pārāk daudz „aizraujas” ar dažādām rehabilitācijām, tikko izdzird kaut ko jaunu, tā vēlas to izmēģināt. Kad paskatāmies, cik gada laikā bērnam bijis brīva laika, tad to dienu skaits ir visai mazs, jo viņš visu laiku pavadījis dažādās rehabilitācijās,” stāsta I. Kursiete.
