Laura Teivāne: Forte fortissimo ar pirmo takti 1
Jaunās dziedātājas Lauras Teivānes lomu skaits strauji papildinās – jau otro gadu paralēli studijām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) viņas ikdiena rit arī Latvijas Nacionālajā operā. Nupat mēnesis, kopš viņa ir štata soliste. Pavasarī cer saņemt profesionālas dziedātājas diplomu. Spriganā Ida operetē “Sikspārnis”, kaprīzā Elza Šrēdere “Mūzikas skaņās”, elegantā Ministre operā “Iemūrētie” un apburošā Pamina izglītojošajā izrādē “Mazā burvju flauta”, un vēl arī sievišķīgā Madlēna Latvijas Operetes fonda iestudējumā “Balle Savojā”… Nupat Lauras Teivānes lomu klāstam pievienojusies arī Mikaēla, biklā meitene no mazpilsētas operā “Karmena”, kuras pirmizrādi aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Nacionālajā operā publika uzņēma ar ovācijām. Un, atskatoties uz 2016. gadu, tikpat spilgtā atmiņā kā viņas iedzīvinātie skatuves tēli palicis arī Lauras sniegums kopā ar JVLMA simfonisko orķestri – vispirms februārī satiekoties Volfganga Amadeja Mocarta repertuārā un muzicējot kopā ar šā Vīnes klasiķa mūzikas ekspertu Jozefu Valnigu pie diriģenta pults, bet oktobrī – uz skatuves pievienojoties arī akadēmijas jauktajam korim, diriģenta Andra Vecumnieka vadībā atskaņojot Pētera Vaska godbijīgo un pielūgsmei tuvo “Kantāti sievietēm” ar Imanta Ziedoņa dzeju. “No darba pie kantātes atceros brīnišķīgo tikšanos ar komponistu Pēteri Vasku, kurš palicis atmiņā kā viens no sirsnīgākajiem, atklātākajiem un vienkāršākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi,” teic Laura Teivāne.
Kopā ar Juri Jopi dziedātājai bija uzticēts vadīt arī visus piecus Latvijas Nacionālās operas Vecgada koncertus. “Labāk nodziedu desmit Mikaēlas ārijas nekā šādi uznācieni, kuros nejūtos tik skatuviski atbrīvota,” dziedātāja nebaidās atzīties.
– Kādēļ izvēlējies dziedātājas karjeru?
Laura Teivāne: – Mīlestība pret mūziku var būt jau gēnos. Mana ome Liepājas pusē mazā lauku skoliņā bija pasniedzēja vai visos priekšmetos – mācīja mūziku, diriģēja. Mammai bija savs ansamblis, ko šodien sauktu par rokgrupu, viņa spēlēja ģitāru, akordeonu, klavieres, dziedāja. Tētis spēlēja trompeti, kaut arī īpaši ar to nez kādēļ nelepojās. Vecākā māsa dziedājusi koros, bet jaunākā, ar kuru kopā daudzus gadus agrā jaunībā braukājām pa estrādes mūzikas konkursiem, patlaban dzīvo Anglijā un ar savu draugu izveidotā duetā “The Vela Tides” spēlē pašu komponētu mūziku festivālos, kāzās…
Pati sākumā nemaz nevēlējos būt dziedātāja, gribēju kļūt par vokālo pedagogu, jo Liepājā piecpadsmit gadus dziedāju pie Dzintras Orbas vokālajā ansamblī “Gaismiņa”. Vokālistos Melngaiļa mūzikas vidusskolā Liepājā pirmos divus gadus gan maldījos, spurojos, visam turējos pretim. Arī Mūzikas akadēmijā iesākumā vēl nedomāju par operu, likās, augstskola būs vieta, kur uzspodrināšu prasmju spalvas un vēlāk tik un tā mācīšu bērnus. Pirmos divus gadus viss, ko man mācīja pasniedzēja Zigrīda Krīgere, likās pilnīgi garām, ne manai balsij. Labākais skolotājs un padomdevējs ir diktofons un kamera, kur ierakstu pašas dziedāto. Otrā kursa beigās aizbraucu uz savu pirmo īsto starptautisko konkursu Minskā un redzēju ārzemju operdziedātājus – man viņi likās kā monstri, ar pilnu tehniku un jaudu jau ļoti agrā vecumā! Smadzenēs notika klikšķis – es arī tā vēlos. Visiem iesaku braukt uz ārzemēm, bet, protams, arī atgriezties atpakaļ Latvijā un sniegt mūsu publikai meistarklasēs iegūto. Lai arī cik talantīgi būtu mūsu pedagogi, viņu ir tik, cik ir. Bet ārzemēs ir papildināšanās iespējas, klausoties arī citus dziedātājus. Kad skaņa no mutes nāk tieši ausī, tas ir pavisam kas cits nekā youtube ieraksti.
– Kas pašai no līdz šim dziedātā sagādājis vislielāko gandarījumu?
– Viestura Gaiļa vadītajā operstudijā “Figaro” iestudētais “Orfejs pazemē”. Lieliska fantastikas operete! Mana Eiridīke, Orfeja sieva, ir visnotaļ saistoša būtne. Pāris nepaliek kopā kā parasti, bet šoreiz viņi ir laimīgi tādēļ, ka izšķīrušies, jo nemaz nevēlas būt kopā. “Figaro” ir ļoti radoša operstudija ar savu neatkārtojamu gaisotni. Kopš deviņdesmito sākuma tur saglabājies, piemēram, oriģinālais Raganas deguns no “Ansīša un Grietiņas”, visiem tērpiem sava vēsture, šķiet, tā iespiedusies ģērba audumā pat fiziski. Visefektīgākā Ragana bija Andris Lapiņš – uh, kā vīrietis spēlēja sievieti raganu! Smieklīgi un jautri. Operetē svarīgākais ir nevis atstrādāt iepriekš desmit reizes izmēģināto un iestudēto, bet katrā izrādē meklēt prieku, jaunu saspēli partnerībā, azartu, dzīvīgumu.
– Aprīlī publika atkal varēs apmeklēt Operetes fonda iestudēto “Balli Savojā” un priecāties par tavu Madlēnu.
– Madlēna ir mana pirmā operetes loma. Pirmajā cēlienā nākas sevi diezgan daudz lauzt, jo man, pēc dabas straujai, kam vajag visu uzreiz, arī atklāt noslēpumus, nebija viegli iejusties mīlīga runčuka un pelītes ādā, kas visu laiku pieglaimīgi luncinās ap savu vīru. Mums ar režisoru Gundaru Silakaktiņu pat bija diezgan lielas diskusijas par šo manas varones uzvedības stilu, jo pati dzīvē tā nerīkotos. Otrajā cēlienā, kad Madlēna, pārģērbusies un uzlikusi tumšo parūku, ballē tēlo svešo, daudz pieredzējušo sievieti, varēju vairāk ielikt sevi, jo tāds asumiņš raksturā man daudz tuvāks.
Madlēnā pievelk arī krāšņā kleita, vari parādīt augumu, arī seksapīlu, attieksmi pret vīrieti, kurš tevi krāpj, bet pēc tam tu viņam vari atdarīt gandrīz vai ar to pašu. Vari atklāt savu koķetīgumu, izspēlēties tajā, ko saprotu pati. Negribu teikt, ka es visu laiku nepārtraukti koķetētu (iesmejas), bet varu iedomāties, kā to būtu darīt, un man tas nāk ļoti viegli.
– Lai tiktu pie lomas, noder arī šādi talanti?
– Neesmu mēģinājusi (smejas), bet zinu, ka tā dara. Ir daudzi nostāsti. Bet šodien patiesībā – vai nu vari, vai ne. Ja nespēj nodziedāt savu partiju, vari miegt ar aci kādam, cik gribi, tas tik un tā neko nedos.
– Operā nupat pirmizrādi piedzīvojusi Žorža Bizē opera “Karmena” franču režisores Marijas Evas Sinjerolas iestudējumā, kur darbība pārcelta uz priekšpilsētu mūsdienās, ļaunuma un vardarbības pilnu vidi, kas atklāta visnotaļ pārliecinoši. Kādi izaicinājumi saistīti ar Mikaēlas tēlu?
– Arī Mikaēlā man sevi ļoti jālauž. Es kā Laura droši vien ietu iemīļotajam Hosē klāt un vaicātu – kāpēc viņš vairs nav tāds kā toreiz, kad dzīvojām vienā pilsētā? Bet Mikaēlā it kā jānomierina savi instinkti, jābūt piezemētākai, pat jāslēpjas, lai kāds netramdītu, neraustītu, – šajā iestudējumā tieši tā arī notiek, priekšpilsētas klaniem mana varone ir kā svaiga gaļa. Iestudējumā Mikaēla ir vistīrākais tēls gan apģērba, gan rakstura ziņā. Visos trijos uznācienos viņa no pārliekās uzmanības baidās. Un tikai pašās beigās, kad Mikaēla uzstāj Hosē iet pie viņa mātes nāves gultas, meitene parāda raksturu, uzdrīkstoties pacelt galvu.
Režisore man nav devusi kādus striktus, tieši viņas koncepcijai pakļautus uzdevumus. Līdz ar to paveras iespēja vairāk saglabāt tēla būtību, kāds tas ir pēc libretista un komponista redzējuma. Taču viss jau tāpat pateikts mūzikas partitūrā un tekstā, lai uz kādu gadsimtu un vidi režisors arī darbību būtu pārcēlis. Kaut arī, protams, vienmēr ir vieglāk vispirms kādu lomu apgūt klasiskā iestudējumā un vēlāk to pašu spēlēt netradicionālā režijā. Mikaēla nav viegla loma, muzikālais materiāls ir trīsstāvīgs, iekrampējies partnera rokā un – dziedi. Manai varonei ir trīs uznācieni, un pēc katra noeju slapju muguru. Neslēpšu, man tik tiešām vairāk patīk klasiskie iestudējumi ar lielajām, kuplajām kleitām, varbūt tāpēc, ka tās vēl neesmu tā īsti vilkusi. Valodas barjeru mums ar franču režisori nav. Viņa ir jauna, ļoti labi runā angliski, vienīgi dažreiz pasmīn par mūsu franču valodu. “Iemūrētajos” (E. Ēšenvalda opera nominēta kategorijā “Gada uzvedums”) mums pašiem bija līdzīgi, saskaroties, piemēram, ar latviešu plato “e”, jo katrs nākam no citas Latvijas puses.
– Elegantās Ministres tēlam “Iemūrētajos” bija arī kāds prototips?
– Esmu uzkrājusi iespaidus par visdažādāko profesiju pārstāvjiem. Prātā kā atvilktnītes – deputāti, sētnieki, skolotāji, ārsti… Gaita, runasveids, žesti, mīmika. Kādu detaļu, protams, paspilgtinu, partnerim varbūt šķiet – pārlieku, bet līdz skatītāju rindām tēls nonāk tieši tā, kā iecerēts.
– Ko vēlies sasniegt?
– Tas nav ne konkrēts teātris vai loma, kaut gan esmu iztēlojusies, kādas varētu būt vispiemērotākās manam liriski dramatiskajam soprānam, bet būtiskākais mērķis ir – skaista skaņa, tieši tāda, kāda pašu gandarītu. Perfektā, tik grūti apgūstamā skaņa… Un perfektu ansambli apkārt gribētos. Esmu ievērojusi – jo augstāk tu savā mākslinieciskajā varēšanā kāp, jo vairāk pār tevi nez kādēļ nāk arī negatīvisms. Uzmācas šaubas – kāpēc cenšos, ja tik daudziem nepatīk? Zūd pat motivācija līdz jaunam, uzmundrinošam impulsam. Kā tālruņa zvans par mūzikas balvu.
– Ja tā tiktu, ko iesāktu ar naudas prēmiju?
– Tādu iespēju nemaz neapsveru! Priecājos jau par pašu nomināciju vien. Tai izvirzīti tikai trīs cilvēki no visas Latvijas. Ceremonijā nodziedāšu Mikaēlas āriju, tad apsēdīšos zālē un baudīšu koncertu. Kā sevī smejos – visai maz man cerību arī tādēļ, ka nekad neko neesmu vinnējusi nevienā loterijā vai konkursā. Ja nu vienīgi neskaita pirms vairākiem gadiem saņemto “Grand Prix” estrādes konkursā “Nāc sadziedāt” par Andra Kontauta dziesmu “Jūriņ prasa” ar Olafa Gūtmaņa vārdiem. Ceremonijā centīšos būt vislielākā miera iemiesojums. Par spīti tam, ka man vispār ļoti patīk dramatizēt – gan dzīvē, gan uz skatuves. Pārpūlējos, tas atstāj iespaidu uz balss saitēm. Tāpēc mana pasniedzēja Zigrīda Krīgere saka – nomierinies, šo lappusi krāso visu zaļā. Jo tad, ja partitūrā ir rakstīts forte, dziedāšu forte fortisimo jau no pirmās takts.
– Operas spoku esi jau satikusi?
– Ha! Vienīgi labirintos maldījusies. Tāpēc sākumā uz operu devos ļoti laikus, lai nenokavētu mēģinājumu. Nu jau zinu, ka skatuve ir ēkas vidū un jāiet tik pa riņķi.
