Talants – divi procenti 6
25 gadus vecās sportistes ceļš pretī panākumiem aizsākās lauku mājās Daugavpils priekšpilsētā: – Kad pie mums tika atvērta džudo skola, brālis pieteicās treniņiem un es aizgāju līdzi – vienkārši paskatīties. Trenere Ļubova Kopilova teica, lai nākamajā dienā arī pati paņemu sporta tērpu, un es biju tik kautrīga, ka nespēju atteikt. Patrenējos, nepatika, bet viņa mani reizes piecas vilka atpakaļ. Tā sāku trenēties un paliktu džudo, ja vien būtu finansiāls atbalsts – uz visām sacensībām bija jābrauc par savu naudu, taču vienīgo, ko nopelnīju, audzējot un tirgojot puķes, vajadzēja atlikt, lai varētu nopirkt skolas lietas, apģērbu. Tāpēc 16 gadu vecumā pārgāju uz cīņas sportu.
Viņu uzaudzinājusi vecmāmiņa. Lauku mājās esot turētas kazas, vistas, kopts liels dārzs. Agri no rīta jau bijusi dārzā un ravējusi, tad ganījusi kazas, tuvāk saules rietam laistījusi dārzu. – Strādājām no rīta līdz vakaram, – atceras Anastasija.
Kāda starptautiska sporta aģentūra rudenī prognozēja, ka Grigorjeva būs vienīgā Latvijas sportiste, kas olimpiskajās spēlēs Rio izcīnīs medaļu. Pavasara pareģojumā arī viņas vārda vairs nebija laimīgo vidū. Anastasija atzīst, ka ir nelielā neizpratnē, pēc kādiem aprēķiniem šādas prognozes tiek veiktas: – Es tam nepievēršu uzmanību. Ja uz to koncentrētos, nevarētu mierīgi trenēties. Pati gan saprotu, cik liela ir atbildība olimpiskajās spēlēs – tieši no tā aspekta, ka zinu, cik milzīgu darbu ieguldām un gribētos, lai tas atmaksājas.
Sportiste uzskata, ka viņai talants esot divi procenti, viss pārējais – bērnībā norūdītais raksturs un darba spējas, tāpēc salīdzina sevi ar skudru, kas nepadodas ne pie kādām grūtībām.
Un to nav trūcis. Psiholoģiski smags bijis pagājušais gads, jo pārtraukusi sadarbību ar ilggadējo treneri Sergeju Kursīti un krietnu laiku trenējusies viena, līdz vienojusies par sadarbību ar igauņu speciālistu Ahto Rasku. Līdz ar to tagad daudz laika sportiste pavada nometnēs Somijā Raska starptautiskajā treniņu grupā.
Pirms četriem gadiem uz Londonas olimpiskajām spēlēm Grigorjeva brauca ar lielām cerībām, nebaidoties minēt arī visaugstāko mērķi – kļūt par čempioni. Tomēr nācās zaudēt jau otrajā cīņā un samierināties ar devīto vietu. – Toreiz biju jauna meitenīte, kura domāja, ka sapnis par olimpisko zeltu piepildīsies pirmajā reizē. Liela kļūda bija tā, ka aizbraucu uz Londonu jau trīs nedēļas pirms starta, jo aklimatizācija nebija jāiziet. Pārdegu, pārāk gribēju medaļu, – viņa atminas. Pēc neveiksmes pa ceļam uz ģērbtuvēm neizdevās valdīt asaras. – Tobrīd šķita, ka dzīve ir beigusies, kā lai tālāk dzīvo, ko lai dara. Ceru, ka šī pieredze man nāks par labu un Rio rezultāts būs labāks.
Viņa uzsver, ka sieviešu cīņā prognozes ir ļoti nepateicīga nodarbe, taču pašai ir sajūta, ka medaļu izcīnīt ir reāli. – Tam, ka es varētu kļūt par miljonāri, īsti neticu. Bet atvest medaļu no Rio – jā, to es varu iedomāties un iztēloties, – salīdzina sportiste.
