Jauni eksperimenti 0
Kā norādīts teātra mājaslapā, “Daugavpils teātris ir drosmīga un radoša iestāde, kura savās daudzveidīgajās izrādēs atklāj visu teātra mākslas bagātību, tajā ir akcentēts mūsdienīgums un inovācijas, dinamika un attīstība”. Aptverot aizvadīto sezonu repertuārpolitiku, Daugavpils teātrī tik tiešām dominē dažādos virzienos vērsti eksperimenti. Notiek konceptuāli mēģinājumi ieviest laikmetīgās dejas elementus dramatiskā teātra izrādēs, padarot tās dinamiskākas un vizuāli izteiksmīgākas – piemēram, šoruden pirmizrādi piedzīvojušajā režisora Oļega Šapošņikova un horeogrāfes Irinas Saveļjevas košajā mūziklā “Īsa pamācība mīlēšanā” ar Raimonda Paula mūziku. Kaut arī iebildumus raisa izrādes žanrs, ko drīzāk var uzskatīt par ātrā tempā izspēlētu koncertuzvedumu, brīžiem pārlieku viegli izturoties pret skatuves darbības sižetisko attīstību, tomēr iestudējums apliecina, ka arī Daugavpils teātra aktieransamblis spēj strādāt saliedēti un uzturēt nemainīgi enerģisku izrādes ritmu.
Tāpat šosezon pirmoreiz Daugavpils teātra vēsturē krievu trupā iestudēts mūzikls bērniem “Leo – mazais lauva”, kas pārsteidz ne tikai ar aktieru demonstrēto plastisko veiklību (sevišķi harismātiski sevi apliecina galvenās lomas atveidotājs Māris Boka), bet arī ar vizuāli izteiksmīgu un mazākajiem skatītājiem saprotamu izteiksmes līdzekļu izmantojumu – krāsas, faktūras, mūzikas un kustību ritmi ieved eksotiskā un aizraujošā ceļojumā caur džungļu pasauli. Jāpiebilst, ka uzvedums 15. martā pirmizrādi piedzīvoja arī latviešu trupā.
Līdzās objektīvi nepieciešamajiem vieglā žanra (situāciju komēdiju) uzvedumiem pēdējo sezonu laikā Daugavpilī pirmizrādi piedzīvojuši arī vairāki performatīvi iestudējumi, kas mērķtiecīgi pievēršas jaunu teātra formu meklējumiem un cenšas pārvarēt ierastās skatītāju un aktieru attiecību robežas. Par mākslinieciskās izteiksmes ziņā pārliecinošu notikumu uzskatāma poļu radošās komandas (režisores Lucinas Sosnovskas, scenogrāfu Mateja Horažija un Agneškas Klepackas) šosezon iestudētā izrāde “Pie mums viss kārtībā” – iestudējums, kas veidots spilgtā, konsekventā postmodernā teātra estētikā. Plašais izrādes aktieransamblis – kopumā 11 aktieri – teātra mazās zāles tuvplānā izspēlē asprātīgi absurdu stāstu par mūsdienu sabiedrību – cilvēku savstarpējo atsvešinātību, nespēju sadzirdēt vienam otru un mediju destruktīvo ietekmi uz cilvēka psihi. Šīs it kā zināmās tēmas aktieri apspēlē bez didaktikas, atsvešināto izrādes formu piepildot ar traģikomisku saturu. Izrādē īpaši pārliecinoši spēlē Jeļena Ņetjosina dumpīgās pusaudzes lomā, asprātīgi pašironiskus tēlus radījuši Egils Viļumovs (Režisors) un Miroslavs Blakunovs (Aktieris).
Izjustu noskaņu laboratorijas gaisotni izrādē “Tumšās alejas” radījis jaunais režisors Georgijs Surkovs – iestudējums, šķiet, veidots kā zināma atbilde Vladislava Nastavševa Jaunajā Rīgas teātrī 2012. gadā iestudētajai šāda paša nosaukuma izrādei. Abu pamatā izmantoti krievu rakstnieka Ivana Buņina stāsti, tomēr gan abu režisoru mākslinieciskajā rokrakstā, gan izrāžu koncepcijā vērojamas būtiskas atšķirības. Nastavševa izrāde būvēta kā psihofiziski nospriegotas teatrālas etīdes, kas pēta mīlestības neglītās, tumšās puses – iekāri, vardarbību, atkarību u. tml. Surkova interpretācijā Buņina stāsti iestudēti izteikti maigā, pat liriskā intonācijā – mazajā skatuves laukumā galveno lomu spēlē mākslinieces Daces Slokas radītajās atturīgi pelēkajās kleitās un smalkajās kažokādās ietērptās sievietes, kuras kļūst par kara sakropļoto (klibo un citādi fiziski “deformēto”) vīriešu apjūsmošanas, pat dievināšanas objektiem. Savu varoņu iemīlēšanās pieredzi aktieri pauž atsvešinātā formā – mikrofonos, kas stāstiem vienlaikus piešķir gan publisku, gan intīmu noskaņu, radot sajūtu, it kā mēs – skatītāji – būtu izraudzīti par uzticības personām ļoti personīgiem dzīvesstāstiem.
