Daugavpils cietoksnī izspēlē Napoleona armijas neveiksmīgo uzbrukumu 0
Vēsturiskās rekonstrukcijas festivāla “Dinaburg 1812” 160 dalībnieki – karavīri, virsnieki un viņu dāmas – šovasar jau piekto gadu Daugavpilī izspēlē vairāk nekā divsimt gadu tālu vēsturi, kad cietoksnim uzbruka Napoleona armija. Kas pieaugušus cilvēkus mudina pārģērbties senlaicīgos tērpos, kungiem ņemt rokā ieroci vai dāmām – vēdekli un iejusties pagājušu laiku personāžos un notikumos?
Uz jautājumu, kas mūsdienu cilvēku vilina iedzīvot senus notikumus, atbildes ir dažādas – dažs jokojot attrauc, ka bērnībā neesot kārtīgi izspēlējies ar zaldātiņiem, kādai tā esot iespēja palaikam aizbēgt no pelēcīgās ikdienas, taču visus vieno aizrautīga interese par noteiktu vēstures posmu un vēlme paceļot laikā.
Daugavpilī liela daļa festivāla dalībnieku sevi sauc par Napoleona impērijas laika “faniem” un ampīra stila pielūdzējām. Uz cilvēces laikmetu fona īss bija Bonaparta slavas posms, taču vēsturē viņš atstājis ievērojamus nospiedumus kā viens no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem ar ambiciozu, taču nepiepildītu sapni kļūt par Eiropas valdnieku.
Napoleona priekšā nolieca galvu pat daiļās mākslas – viņa uzvaras cildināja arhitektūrā, interjeros un pat modē, jauno klasicisma stila paveidu nosaucot par ampīru no franču valodas vārda “empire” – impērija.
Skatītājam no malas vēstures rekonstrukcijas sarīkojums šķiet kā karnevāls ar īstenības piegaršu. Karavīru mundieri un ieroči, tāpat kā dāmu tērpi, veidoti pēc 19. gadsimta paraugiem. Kungiem apģērbs un aksesuāri palīdz iztaisnot muguru un izskatīties cienīgākiem, bet dāmām – atmodināt snaudošo sievišķību.
Toties kaujas laukā dārd lielgabali, sprakšķ musketes un dūmi veļas ar joni, nokrīt pa kādam upurim, taču pēc laiciņa – atdzīvojas. Tikai vietējie Latgales zirgi, kuriem bija uzticēta svarīga loma franču armijas uzbrukumā, pārlieku lielās jezgas un trokšņa dēļ cilvēku spēlītēs atsakās piedalīties. Kā vēlāk teica viens no kaujas dalībniekiem – karojām braši, tikai zirgi “uzmeta”.
Ērkšķis Napoleona lauru vainagā
Daugavpils jeb tolaik Dinaburgas cietoksnis Napoleona Bonaparta Krievzemes iekarošanas plānos pa ceļam uz Pēterburgu bija tikai nieka punktiņš ar neskaidru nozīmi. Cietoksni sāka celt 1810. gadā, zinot, ka tuvojas karš ar Francijas impērijas spēkiem. 1812. gada jūlijā, kad 32 tūkstošu lielais franču karaspēks maršala Nikolā Udino vadībā pietuvojās Dinaburgai, celtne pat nebija pabeigta, taču no gatavās puses priekštilta nocietinājumi izskatījās gana iespaidīgi.
Vēlāk viens no franču kavalēristu ģenerāļiem atzina, ka viņiem nebija zināms militārās būves patiesais stāvoklis, tāpēc krievu armijas pretošanās, izmantojot lielgabalus, bijis pārsteigums. Četras dienas Dinaburgas garnizona divarpus tūkstošu vīru ar 80 lielgabaliem un mortīrām stājās pretim milzīgajam pārspēkam un izturēja.
Nelīdzēja ne imperatora jātnieku gvardes iesaistīšanās, ne paša Udino uzmundrinošais aicinājums: “Drosmīgie kareivji, rīkojieties tā, kā to darījāt pie Vilkmerģes, uz priekšu, pāri tiltam, uzspridziniet vārtus un ieņemiet pilsētu!” Tā bija pirmā reize, kad imperatora armija Krievzemē tika apturēta un nespēja ieņemt nolūkoto objektu. Nu gluži kā ērkšķis Napoleona lauru vainagā.
Maršals Udino no imperatora saņēma rājienu par nesakcionētu un bīstamu uzbrukumu Daugavpilij. Pēc dažām nedēļām frančiem tomēr izdevās ieņemt cietoksni, tiesa, jau pie atvērtiem vārtiem, jo sargi, lai glābtu cilvēku dzīvību, pārtiku un mantību, to bija pametuši.
No kaujas uz balli vai otrādi
Drosmīgo lēmumu pretoties Napoleona armijai pieņēma cietokšņa komandants artilērijas ģenerālmajors Gavrila Ulanovs, kas pieredzi kara laukā bija guvis cīņās pret turkiem, kā arī leģendārajā Suvorova karagājienā pāri Itālijas un Šveices Alpiem. Tieši tāpat kā savulaik Ulanovs, arī viņa mūsdienu “kopija” – Daugavpils cietokšņa pārvaldnieks Jānis Ostrovskis – aizsardzību vadīja no priekštilta pozīcijām.
Ģenerālmajoram mugurā jaunais mundieris, kājās Anglijā darināti zābaki. Lai arī sejā kaut cik līdzinātos prototipam, vaigus rotā tam laikam raksturīgā vaigubārda, kuru esot speciāli audzējis pāris mēnešus. Ostrovskim šogad bija paredzēta pirmizrāde zirga mugurā, jo saņēmies pāris reizes patrenēties jāšanas prasmē, tomēr jau pieminētā zirgu “streika” dēļ atkal nācies kātot savām kājām.
Toties ar pirmo reizi izdevies uzlaist gaisā pulvera pagrabu, kas mūsdienu versijā izskatījās kā salmu šķūņa dedzināšana, atainojot Dinaburgas cietokšņa aizsardzībai paredzēto 370 kaujas artilērijas lādiņu mīklaino uzsprāgšanu kaujas noslēgumā. Uguņošanas iemesli tā arī palikuši neatklāti.
Komandanta pienākumos ietilpst arī balles izsludināšana – šoreiz tā notika pēc kaujas, bet citugad rīkota arī pirms franču uzbrukuma. Atkal jau 19. gadsimta tradīcija, kad lustēšanos rīkoja pirms došanās karā, jo jebkuram tā varēja būt pēdējā.
Festivāls prasa ne mazums līdzekļu, stāsta J. Ostrovskis. No Daugavpils domes budžeta un Eiropas Savienības projekta līdzekļiem šogad tā sarīkošanai un no ārvalstīm uzaicināto rekonstruktoru uzņemšanai piešķirti 58 tūkstoši eiro. Līdzās Latvijas vēstures rekonstrukcijas klubu ļaudīm kaujas ierindā vai uz deju grīdas stājās arī ciemiņi no Lietuvas, Polijas, Krievijas, Baltkrievijas un Čehijas klubiem vai individuālie dalībnieki.
Atver laika portālu un ienirst ampīrā
Daugavpils festivālā kā mājās jūtas viešņa no Maskavas Jeļena Ļisicina, kuru ampīrs apbūris pirms 16 gadiem, kad paziņas uzaicinājuši līdzi uz balli un pēc tam – kauju rekonstrukciju.
Viņa gan atzīst, ka notikušais nav nejaušība, jo agrā bērnībā Krievijas impērijas laika tradīcijas un manieres centusies iemācīt vecmāmiņa, bagātu tirgotāju atvase, kura savai mazmeitai stāstījusi arī par tik ievērojamu notikumu kā Romanovu dinastijas 300 gadu valdīšanas svinībām 1913. gadā.
Jeļenas vecmāmiņai tolaik bija 13 gadu, un viņa kopā ar savu ģimeni piedalījusies grandiozajos svētkos. “Viņa to laiku ļoti labi atcerējās, rādīja priekšmetus, kas bija pārdzīvojuši revolūciju un karus,” stāsta Jeļena un klusi piebilst: “Tā bija pavisam cita pasaule, un, ik pa laikam tai pieskaroties, ir ļoti grūti atgriezties mūsdienās.”
Un tomēr viņu tik ļoti vilinot kaut nedaudz izbaudīt pagājušo laiku atmosfēru un attiecības kaut vai kā teātra izrādi, ka vismaz reizi mēnesī atverot laika portālu un metoties pagātnes apskāvienos. Visbiežāk ceļošana notiek uz Krievijas vēstures rekonstruktoru klubu sarīkojumiem.
“Ne vienmēr pasākumi saistīti ar kauju izspēlēm vai ballēm, rīko arī literatūras piknikus, apspriež izlasīto, kā arī nogaršo ēdienus, kas gatavoti pēc senām receptēm,” skaidro Jeļena. Pirms četriem gadiem lielu rosību izsaukusi izdotā Džeinas Ostinas pavārgrāmata, pēc kuras gluži vai katram bijusi vēlēšanās kaut ko pagatavot. Arī pašai esot viena iecienīta recepte, kuru līdz šim izdevies izmēģināt tikai kara apstākļos – ugunskurā.
Uzgājusi to kādā no vecām pavārgrāmatām ar nosaukumu “Āboli a la Napoleons”. Gatavošana ir vienkārša un daudzām saimniecēm pazīstama – ābolu ar izdobtu serdi pilda ar riekstiem, rozīnēm, medu un kanēli un notin ar mīklas strēmelēm vai ietin vienā gabalā un liek cepties cepeškrāsnī. Ugunskurā to cep oglēs, ietinot folijā.
Cietoksnis kā Daugavpils trumpis
Daugavpilieši ar “napoleonikas” rekonstrukciju aizrāvušies jau kopš padomju varas gadiem, stāsta Daugavpils vēsturiskās rekonstrukcijas kluba vadītājs Andrejs Grigorjevs. Neatkarības laikā kustība apsīkusi, taču pirms pieciem gadiem ar pašvaldības atbalstu atkal uzplaukusi, un tad arī nodibināts klubs.
“Mēs palīdzam sazināties ar ārvalstu klubiem un cilvēkiem, kuri individuāli nodarbojas ar rekonstrukciju, pēta un izstrādā kādu konkrētu tēmu,” skaidro A. Grigorjevs. Piemēram, šogad izdevies atrast kontaktus un uzaicināt no Maskavas bardu, 19. gadsimta romanču pētnieku un atskaņotāju, tomēr par lielāko ieguvumu viņš nosauc Krievijas rekonstrukcijas kustības pamatlicēja vēsturnieka Oļega Sokolova dalību festivālā.
“Daugavpils cietoksnim ir liels potenciāls Eiropas mērogā,” ar zinoša un pieredzes bagāta rekonstruktora skatu Dinaburgas festivālu novērtē O. Sokolovs, cienīts un pat apbalvots karavadonis arī Rietumeiropas valstu rekonstrukcijās. Par lielāko trumpi ciemiņš uzskata pašu militāro būvi, jo maz kur tik labas esot saglabājušās.
“Pilsētas saimniekiem, piepalīdzot valstij, vajadzētu pilnībā atjaunot kādu cietokšņa sektoru 200 līdz 300 metru garumā un 200 metru dziļumā. Tas būtu ļoti interesants muzejs ar izdevīgu atrašanās vietu. Trumpji ir, taču tos jāmāk izmantot,” nosaka vēsturnieks. Arī pašai kaujas rekonstrukcijai būtu nepieciešams lielāks pienesums.
“Lai noturētu skatītāju uzmanību, kara rekonstrukcijai vajag 500 vai pat 1000 cilvēku. Skaitam ir liela nozīme. Šodien piedalījās ap 150 kareivju, kas nav slikti, bet par maz.” Prasmīgi sarīkota rekonstrukcija var kļūt par kupli apmeklētu tūrisma objektu. Par piemēru O. Sokolovs min Vaterlo kaujas trīs dienu pasākumu, kurā ieguldītie līdzekļi atmaksājušies pieckārt. Dzīvās vēstures pasākumi jāvērtē ne tikai no ekonomiskā izdevīguma, bet arī kā būtisks ieguldījums tautu satuvināšanā un izglītošanā.
Uzziņa
Vēstures rekonstrukcijas klubi
Vēstures rekonstrukcijas klubos apvienojušies cilvēki, kas brīvajā laikā interesējas par vēsturi, nodarbojas ar dažādu laikmetu priekšmetu un apģērba rekonstrukciju izgatavošanu, kā arī rīko dažādus tematiskus pasākumus, tērpjoties vēsturisko apģērbu kopijās, spēlē lomu spēles pēc iepriekš izveidota scenārija (piemēram, kādas vēsturiskas kaujas rekonstrukcija, bruņinieku turnīrs u. tml.).
Vienota un vispārpieņemta nosaukuma šim hobijam nav. Šādi klubi sevi dēvē par vēstures vai militārās vēstures klubiem, vēsturiskās rekonstrukcijas vai vēstures rekonstruktoru klubiem, eksperimentālās arheoloģijas klubiem u. tml.
