Māris Antonevičs: Daugavpils, BBC un Krievijas vēstnieka uzsaukums 11
Informācijas plūsmā gluži neviļus blakus sarindojās trīs šķietami nesaistītas vēstis, kas viena otru zīmīgi papildina.
Aizvadītajā trešdienā plašsaziņas līdzekļi ziņoja par Daugavpili, kur ar Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) gādību no telpām izlikts latviešu mūzikas klubs “Artilērijas pagrabi”. Pilsētā, kur dabiski veidojušos (nevis no augšas piegādātu) latviskuma aizmetņu joprojām ir ļoti maz, tiem būtu jāpiemēro īpašs aizsardzības statuss. Jo īpaši tāpēc, ka kluba nozīmību vienā balsī apstiprina gan pašvaldība, gan Kultūras ministrija. Atgādināšu, ko savulaik intervijā “LA” teica Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis: “Padomju laikā brīvās pasaules ideoloģija lielā mērā tika ienesta ar kultūras palīdzību. (..) Domāju, ka arī mūsdienās rokmūzika varētu būt jauniešus saliedējošs instruments. Viens piemērs – Andrejs Faibuševičs Daugavpilī izveidojis latviešu mūzikas klubu “Artilērijas pagrabi”. Faktiski tā ir vienas ģimenes iniciatīva bez valstiska atbalsta, bet šī vieta ir kļuvusi par latvisku centru, kuru apmeklē gan latviešu, gan citu tautību jaunieši. Manuprāt, līdzīgi klubi ar tādu pašu vai citu nosaukumu būtu vajadzīgi arī Rēzeknē, Ludzā un citās vietās. Bet nevar gaidīt, ka cilvēki to darīs tikai par saviem līdzekļiem, patriotisma vadīti.” Izrādās, ka paralēli šai izpratnei eksistē pavisam cita pieeja, kuru bez aizķeršanās definējis VNĪ runasvīrs Arnis Blodons – galvenais “sabiedriskais labums” esot nauda.
Ar vārdu sakot – kurš dod sabiedrībai vairāk naudas, tas izdevīgāks. Tāpēc četri eiro īres maksa par kvadrātmetru, protams, ir sabiedriski nozīmīgāka par diviem eiro, un latviešu klubs var savākt mantiņas.
Skatoties plašāk, tas ir valsts drošības jautājums, ņemot vērā, ka nauda mūsdienās var būt pat efektīvāks ierocis nekā tanki. Varbūt notikušais ir iemesls pievērst pastiprinātu uzmanību VNĪ vadītāja, bijušā muitnieka Mārtiņa Tola darbībai (amatā kopš 2014. gada 1. augusta). Tai nepieciešams plašāks izvērtējums, ne tikai pārskats par finanšu rādītājiem.
Daugavpils vārds šajā vakarā izskanēja vēlreiz – britu raidsabiedrības BBC filmā “World War Three: Inside The War Room” (“Trešais pasaules karš: kara kabinetā”). Šī fikcija jau izpelnījusies plašu rezonansi un arī kritiku gan Latvijā, gan starptautiski. Daugavpils tajā parādīta kā iemesls konfrontācijai starp Krieviju un NATO, kas pāraug atomkarā. Var jau pārmest britiem provokāciju un pat propagandu, sākt mērīt kaitējumu, ko šī “spēle” nodarīs Latvijas tēlam. Tomēr nevajag aizmirst, ka scenārijs nav tapis no zila gaisa, bet diezgan daudz apspriests jau 2014. gadā, kad Krievija sagrāba Krimu un sāka hibrīdkaru Ukrainas austrumos. Par atomkaru mums nav jēgas fantazēt, taču par filmas pirmajā daļā attēlotajiem notikumiem gan vērts aizdomāties. Arī par to, kāpēc Latvija parādīta tik bezspēcīga, un par to, kas notiek vai nenotiek Daugavpilī, ieskaitot iepriekš pieminēto stāstu ar mūzikas klubu.
Viena no pirmajām ziņām, kuru izlasīju pēc filmas noskatīšanās, bija Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova uzsaukums Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem cīnīties par savām tiesībām. “Vajag cīnīties un nepiekāpties spiedienam,” vēstnieka teikto sanāksmē Maskavas namā citē avīze “Vesti segodņa”. Tieši šādi paziņojumi no krievvalodīgajiem nemierniekiem bieži skan apspriestajā BBC filmā, bet te tos atskaņo kaimiņvalsts diplomāts. Vai tiešām nevienam nav iebildumu?
