Daugavpilī savējie runā piecās mēlēs 0
29. un 30. martā Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos jau otrā dramaturģes Kristīnes Jokstes komēdija „Savējie”. Režisora Harija Petrocka iestudētā izrāde vēstīs par neliela Latgales lauku ciema sadzīvi, par „pašiem un kaimiņiem”. Pirmo reizi teātra vēsturē uz skatuves viena iestudējuma laikā skanēs piecas valodas.
Daugavpils teātra apmeklētājiem vēl spilgtā atmiņā ir palicis iestudējums “Klepernīku pogosta zvaigzne”, kas guva ievērojamu skatītāju atsaucību – Daugavpils teātris lepojas – nospēlēts vairāk nekā pussimts izrāžu pilnās skatītāju zālēs, kas teātrim nebūt nav tipiski.
Tagad, pēc nepilniem četriem gadiem, lugas autore Kristīne Jokste un režisors Harijs Petrockis ir satikušies vēlreiz, un top nākamais iestudējums “Savējie”. Izrādes režisors cer, ka jaunā izrāde pārspēs tās priekšteci popularitātē.
„Kristīne Jokste, nebūdama profesionāla dramaturģe, savā ziņā ir šis tīrradnis,” priecājas H. Petrockis. „Nezinu nevienu citu latviešu dramaturgu, kas tik spēcīgi un spilgti izjustu Latgales mentalitāti, raksturu, cilvēkus. Tā kā Daugavpils teātris ir vienīgais Latgales profesionālais teātris, domāju, ka mūsu pienākums ir runāt par šīm Latgales sāpēm.”
Izrādes režisors gan jauniestudējumu vairās saukt par „Klepernīku pogosta zvaigznes” turpinājumu, reizē atzīstot, ka nelielas paralēles tomēr varot vilkt. „Varbūt „Kleperniekos” mēs tik ļoti kā šoreiz neaizskārām Latgales lauku pamestības tēmu, arī to, ka cilvēki aizbrauc un Latgales lauki kļūst arvien tukšāki.”
„Priecājos, ka Kristīnes Jokstes otrajā darbā autores stils ir kļuvis koncertētāks, mazliet filozofiskāks, bet reizē tam pievienojusies vēl interesantāka humora izjūta, vēl vitālāks dzīves skatījums.” Topošā izrāde tomēr ir komēdija, taču režisors norāda, ka reizē ar komēdijai raksturīo situāciju palīdzību izrādē tās veidotāji risina arī ļoti nopietnas lietas. „Par to, kā nepazaudēt savējos laikā, kad tik daudzas Latvijas ģimenes ir skārusi nabadzība un šķiršanās – šķiršanās vienam no otra, no bērniem, kas spiesti braukt laimi un iztiku meklēt citās zemēs,” skaidro H. Petrockis.
Izrādes veidotāji atklāj, ka jauniestudējums atainošot etnisko situāciju Latgalē, tādēļ izrādē skanēšot piecas valodas – latviešu, latgaliešu, krievu, baltkrievu un čigānu. “Daugavpils teātrī viena iestudējuma laikā tas notiks pirmo reizi un tas apliecinās reālo situāciju, kādā mēs dzīvojam Latgalē un tā būs izrāde par mūsu mājām, tā būs mūsdienīga izrāde,” ir pārliecināta aktrise Vera Hramņikova.
„Ļoti ceru, ka šī izrāde vismaz kādam liks aizdomāties par to, ka mēs te, Latgalē, visi esam savējie. Šī izrāde zināmā mērā varētu būt tāds integrācijas piemērs, jo dzīvojam šajā mūsu mīļajā zemītē un mums tajā ir jāsadzīvo. Ja sāksim plēsties un šķelties, iznīcināsim paši sevi. Tāpēc ļoti ceru, ka izrāde būs arī pozitīvs impulss šīs dienas politiskajā situācijā, Ukrainas kontekstā – ceru, ka būsim vismaz vienu, mazu misiju izdarījuši. Ceru, ka šī izrāde apvienos arī visdažādāko nacionalitāšu un vecumu skatītājus. Tas būtu fantastiski!” pauž režisors.
Izrādē iesaistītas abas Daugavpils teātra – latviešu un krievu – trupas. Lomās redzēsim aktierus Ivaru Brakovskis, Jurijs Losevs, Vera Hramņikova, Egils Viļumovs un Līga Ivanova. H. Petrockis priecājas, ka izrāde būs arī viņa dzīvesbiedres, aktrises Ineses Laizānes atgriešanās teātrī pēc 13 gadu pārtraukuma. Savukārt pats režisors šogad atzīmēs 50 gadu jubileju, kā pasts smejas, būšot īsts jubilejas maratons – izrādei savējie vēl šajā pavasarī sekos viņa debija jaunā režijas telpā – Rīgas Krievu teātrī.
Varbūt noder
Autore: Kristīne Jokste.
Režisors: Harijs Petrockis.
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Elīna Milta.
Kustību konsultante: Irina Saveļjeva.
Gaismu mākslinieks: Sergejs Vasiļjevs.
