Daugavpilī ārsti jaundzimušajam salauž roku un vaino māti. Bojarūns Levitu apsūdz bezdarbībā 59
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpilietis Vladislavs Bojarūns gatavo prasību administratīvajai tiesai pret Valsts prezidentu Egilu Levitu. “Negribu apvainot prezidentu, bet lietas apstākļi liek to darīt,” man saka 64 gadus vecais V. Bojarūns, kurš 2020. gada 18. novembrī vēstulē Ģenerālprokuratūrai lūdzis ierosināt krimināllietu pret E. Levitu pēc Krimināllikuma 319. panta “Valsts amatpersonas bezdarbība”.
Ģenerālprokurors Juris Stukāns prasību noraidījis, jo neesot noticis noziedzīgs nodarījums. V. Bojarūns nebūtu vērsies ne pie prezidenta, ne ģenerālprokurora, ja viņam būtu veicies policijā un tiesās. Viņa ieskatā policija sūdzību par ārstu nolaidību marinējot, administratīvajā tiesā prasība pret Daugavpils slimnīcu un par 25 000 eiro kompensāciju noraidīta un lieta tagad atrodas apgabaltiesā, civiltiesā šāda pati prasība pret Veselības ministriju un Veselības inspekciju noraidīta jau otrajā instancē un atrodas Augstākajā tiesā. V. Bojarūns gatavs vērsties arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
V. Bojarūns ir Daugavpilī zināma, neviennozīmīgi vērtēta persona. Kā pats apgalvo, ar principialitāti esot izcēlies jau PSRS laikos, kad pēc karaskolas pabeigšanas kā kultūras darbinieks – žurnālists – nav baidījies no augstākiem virsniekiem.
Pensionētais apakšpulkvedis neatkarīgajā Latvijā nodarbojies ar biznesu, esot “cīnījies ar bandītiem”, bijis Daugavpils domes deputāts (2013.–2017. g.), medijos arī kļūdams bēdīgi slavens ar to, ka viņa nepietiekamo valsts valodas zināšanu dēļ Valsts valodas centrs rosināja atņemt deputāta mandātu un Daugavpils tiesa 2016. gadā lēma par sliktu V. Bojarūnam, kurš gan tiesas lēmumu apstrīdēja.
Rakstu darbu ziņā izcēlies, piemēram, arī ar to, ka 2015. gadā esot uzrakstījis vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ar lūgumu atsūtīt uz Latviju 100 000 bēgļu.
Tagad V. Bojarūns lielākoties strādā par juristu un nu kā savas vedeklas pilnvarotā persona aizstāv ģimenes un mazmeitas intereses. Pati vedekla, mazmeitas māte, par konkrēto lietu ar “Latvijas Avīzi” nevēlējās runāt – lai visus jautājumus uzdodot V. Bojarūnam, viņas pārstāvim.
Kā bērniņš guva traumu
“Mēs labi zinām stāstu par Kristīni Misāni, par kuru iestājās Latvijas valdība, Latvijas prezidents un kuru izglāba no cietuma Āfrikā. Cerēju, ka iestāsies arī par manu mazmeitu,” saka V. Bojarūns.
“Daugavpils reģionālās slimnīcas dzemdību nodaļā 2019. gada 22. janvārī piedzima mana mazmeita, kurai dzemdībās ārsti salauza labās rokas elkoni. Mūsu prieku par mazmeitas piedzimšanu tas ļoti nomāca. Dzemdībās tika izmantota Kristellera metode – ar plaukstas pamatni vai apakšdelmu spiež uz vēderu paribē, lai palīdzētu bērnam piedzimt. Šī metode Latvijā nav rekomendēta, citur pasaulē pat aizliegta,” apgalvo dzemdētājas vīratēvs.
Iesniegumā ģenerālprokuroram V. Bojarūns raksta: “Mēs vērsāmies Veselības inspekcijā, Veselības ministrijā, pieprasot izmaksāt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda par nodarīto kaitējumu viņas veselībai, tomēr mums atteica.
Tālāk mēs bijām spiesti inspekcijas un ministrijas lēmumus apstrīdēt tiesā un jau tālāk seko SIA “Daugavpils reģionālā slimnīca” ārstu meli, Veselības inspekcijas pārstāvju meli, Veselības ministrijas pārstāvju meli civiltiesas sēdē, kas mūs galīgi satrieca.”
V. Bojarūns sīki apraksta dzemdību norisi un arī laiku pēc tam, kad ārsti, viņaprāt, bijuši neprofesionāli, bezatbildīgi un pieļāvuši kļūdas. Esot uzstādīta nepareiza diagnoze, zīdaiņa rokas lūzums atklājies pēc vairākām dienām – sākotnēji tas ticis uzskatīts par izmežģījumu, kauli esot vienkārši atlikti vietā. Mediķi arī esot vainojuši pašu dzemdētāju, kas pirmajās dienās neesot pienācīgi novērojusi bērna rociņas.
“Daugavpils reģionālās slimnīcas komisijas slēdzienā ir noteikta diagnoze – traumatiskā labā augšdelma distālās epifīzes separācija jeb atdalīšanās, ko var dēvēt par lūzumu pa kaula-skrimšļa robežzonu. Tātad tomēr konstatēja lūzumu. Bet kāpēc tas notika?
Slimnīca un Veselības inspekcija nedod konkrētu atbildi. Vainu slēpj medicīnas darbinieki zem skaistiem vārdiem “reta patoloģija”. Neesot atraduši norādes traumatiskām dzemdībām, kā arī nevar izskaidrot, kāpēc bojājums nebija redzams uzreiz pēc dzemdībām. Slimnīcas vadība apgalvo, ka mazmeitas atveseļošanās pēc traumas noritot sekmīgi, bez komplikācijām, ar pozitīvu dinamiku,” tā V. Bojarūns.
Bet mazmeita aizvesta uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kur ortopēds traumatologs noteicis diagnozi: labā augšdelma kaula distālās augšanas zonas separācija konsolidācijas fāzē, posttraumatiska kontraktūra labā elkoņa locītavā, kontrole trīs gadu vecumā.
Uz mātes jautājumu, no kā šī trauma radusies, speciālists esot atbildējis, ka tā ir dzemdību trauma un ka, iespējams, bērnam vēlāk trīs gadu vecumā vajadzēs lauzt roku un likt tai augt par jaunu, lai būtu kādi uzlabojumi.
Vectēvs uzskata, ka trauma varot ietekmēt arī imūnsistēmu un mazmeitas visu turpmāko dzīvi.
Bet par ko tad, viņaprāt, pie atbildības būtu jāsauc Valsts prezidents?
Vēstules prezidentam
V. Bojarūns 2019. gada 4. oktobrī vērsās pie Valsts prezidenta ar emocionālu sūdzību par Daugavpils slimnīcu, Veselības ministriju un Veselības inspekciju, vēstulē figurē spriedumi par naudas atmazgāšanu, aploksnes naudām, korupciju, zemo ārstniecības līmeni Latvijas medicīnā, kā arī slikto Ārstniecības riska fonda darbu, dažos teikumos pieminot arī savas mazmeitas stāstu, paužot gatavību piegādāt materiālus par problēmām un cietušām personām.
8. novembrī V. Bojarūns saņēma Valsts prezidenta kancelejas juridiskās nodaļas vadītājas vietnieces Lindas Puķītes atbildes vēstuli, kurā aicināts nepastarpināti vērsties kompetentajās institūcijās. Tāpat L. Puķīte norāda, ka Valsts prezidents sekojot līdzi situācijai veselības aprūpē.
21. novembrī V. Bojarūns raksta L. Puķītei, izsakot nožēlu, ka nav saņēmis prezidenta parakstītu vēstuli un ka uztver to kā necieņu pret sevi, turklāt neesot guvis nevienu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. “Jūs man piedāvājat pa tiešo vērsties kompetentajās iestādēs, bet es tā arī darīju, vai tad es varētu traucēt Levita kungu, ja šīs iestādes rīkotos atbilstoši likumam un taisnībai?
Bet, nē, salauza jaundzimušam bērnam roku un klusums, it kā nekas nav noticis. Prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, tad varbūt ir arī tiesības aizstāvēt tikko piedzimušu bērnu, Latvijas Republikas pilsoni, vai tā ir paša bērna un viņa vecāku problēma?!” raksta V. Bojarūns un vēstulei klāt pieliek mazmeitas fotogrāfiju ar ieģipsētu roku.
2020. gada 18. februārī mazmeitas fotogrāfiju V. Bojarūns nosūtīja arī Valsts prezidentam, sūdzoties par komunikāciju ar Valsts prezidenta kanceleju, pieminot arī Misānes lietu: “Divi likteņi, divas ģimenes, bet par vienu ģimeni viņiem ir nospļauties, bet otrai ģimenei veltīta starptautiska uzmanība! (..) Kāpēc E. Levita kungs nesasauca atbildīgo iestāžu vadītāju sanāksmi manas mazmeitas gadījumā, jo, iespējams, viņa var kļūt par invalīdi uz visu mūžu!?”
18. martā V. Bojarūnam vēstulē atbildēja Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis, norādot, ka Valsts prezidents neiejaucas lietā ar mazmeitu, jo atsevišķu gadījumu izvērtēšana un lēmumu pieņemšana neietilpst Valsts prezidenta un viņa kancelejas kompetencē, aicinot vērsties Veselības ministrijā un tiesā.
2020. gada 26. augustā V. Bojarūns vēlreiz raksta Valsts prezidentam, sūdzoties par iestādēm utt. Šajā sūdzībā par savas mazmeitas lietu V. Bojarūns neraksta, tikai lūdz Valsts prezidenta atbalstu, lai uzlabotu Ārstniecības riska fonda darbu.
17. septembrī Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniece Laila Jurcēna atbildes vēstulē raksta, ka pateicas par iesniegumu un uzticēšanos Valsts prezidenta institūcijai, vienlaikus norādot, ka minētais jautājums nav prezidenta kompetencē un sūdzību nosūta Veselības ministrijai.
“Es apsūdzu Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu bezdarbībā, divkosīgā morālē, divos standartos attiecībā pret Latvijas Republikas pilsoņiem, kā arī viņa padotās amatpersonas. (..) Es vēlos, lai visi Jūs apzinātos to, ka rīt, iespējams, šie ārsti var salauzt roku vai kāju vai arī, galu galā, nogalināt dzemdību laikā Jums tuvu cilvēku. Iespējams, tad Jūs manu nelaimi un sašutumu sapratīsiet,” raksta V. Bojarūns 2020. gada 18. novembra vēstulē ģenerālprokuroram, kurš, kā jau minēts, enerģiskā daugavpilieša prasību noraidīja.
Nevar sākt pārlemt lietas
Cik bieži pie Valsts prezidenta vēršas pēc palīdzības cilvēki par konkrētiem gadījumiem, kādi tie ir, kad prezidents iesaistās, kad – ne? Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane atbild, ka pēdējā gada laikā Valsts prezidenta kanceleja mēnesī saņem vidēji 65 iedzīvotāju iesniegumus ar lūgumiem palīdzēt atrisināt viņu individuālās problēmsituācijas.
Galvenie temati: īpašumtiesības, dzīvojamās platības, sociālās palīdzības lūgumi, izglītība, veselības aprūpe, tautsaimniecības jautājumi, sūdzības par tiesu darbībām un citām valsts pārvaldes iestādēm, sūdzības par darba devējiem un darba apstākļiem. Šobrīd aktuāli ir arī jautājumi par Covid-19 – vakcināciju ierobežojumiem, likumdošanu un pabalstiem saistībā ar dīkstāvi.
Kanceleja uzsver, ka Valsts prezidentam ir saistoša Satversme un likumi un Valsts prezidents nevar pretēji likumam sākt pārlemt lietas, kas ir valsts un pašvaldību iestāžu un tiesu kompetencē. Tas nebūtu atbilstoši tiesiskas valsts principiem, kur Valsts prezidents varētu pretēji likumam revidēt un iejaukties konkrētu jautājumu risināšanā.
Kanceleja iedziļinoties katrā iesniegumā, meklējot iespējas palīdzēt personai, ja tas ir iespējams. Bieži personai tiekot norādīts, kur vajadzētu vērsties jautājuma kārtošanai, ieteikti tiesību aizsardzības līdzekļi vai arī iesniegumi tiek pārsūtīti pēc piekritības konkrētajām iestādēm. Bet Valsts prezidents nevarēšot palīdzēt gadījumos, ja ir palaistas garām likumā noteiktās iespējas, nav izmantota juridiskā palīdzība, kad tā nepieciešama, bijusi nekvalitatīva juristu palīdzība vai lieta ir noslēgusies ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu.
Cik izmaksāts no Ārstniecības riska fonda
Pacientam ir tiesības no Ārstniecības riska fonda (ARF) saņemt atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, arī morālo kaitējumu. Lēmumu par atlīdzības izmaksu no ARF pieņem Veselības inspekcija.
Ārstniecības riska fondā 2020. gadā saņemts 181 atlīdzības prasījuma iesniegums, no tiem 122 ir nodoti ekspertīzes veikšanai, savukārt 59 atlīdzības prasījuma iesniegumus fonds ir atteicis izskatīt, jo konstatēts, ka tie nav piekritīgi Ārstniecības riska fondam.
2020. gadā pieņemti 155 lēmumi, no kuriem 33 gadījumos ir konstatēts kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai (tajā skaitā morālais kaitējums) un pieņemts lēmums par atlīdzības izmaksu no ARF – kopā 937 986 eiro. Trīs lielākās atlīdzības summas: 120 946,50 eiro, 111 513,74 eiro, 76 836,60 eiro; mazākās summas: 41 eiro, 347,60 eiro, 1422,90 eiro.
2021. gadā ir pieņemti deviņi lēmumi, no kuriem vienā gadījumā ir konstatēts kaitējums un izmaksāta atlīdzība – 14 229 eiro.
Dati: ARF
