Daugavpilī apskatāma Pētera Martinsona izstāde “Spēles” 0
Šā gada centrālais kultūras dzīves notikums Latvijā, kas sev pakļāva visus citus, protams, bija Dziesmu un deju svētki. Nākamais pēc nozīmīguma – Marka Rotko mākslas centra atklāšana Daugavpilī, kas mūsu mākslu samēro ar pasauli un kurā tagad varam mazdrusciņ ielūkoties šā pasaules slavenā gleznotāja daugavpilieša dzīvē un daiļradē.
Tagad tikai Latvijā un nekur citur Austrumeiropā ir apskatāmi viņa darbu oriģināli, tiesa gan, aizlienēti, kurus pēc pieciem gadiem, kā tiek solīts, atkal apmainīs pret citām gleznām. Daugavpils cietoksnī, kas ar šā muzeja izveidošanu ir atdzīvojies un ieguvis jaunu elpu, starp pārējām mainīgajām ekspozīcijām līdz 31. decembrim apskatāma arī mūsu izcilā, tikko kā mūžībā aizgājušā keramiķa Pētera Martinsona darbu retrospekcija ar nosaukumu “Spēles”.
“Spēles” ir ļoti plaša un visaptveroša izstāde, kas atklāj Pētera Martinsona daiļradi no pašiem pirmsākumiem 1963. gadā līdz pēdējiem darbiem 2012. gadā. Tātad sniedz pilnīgu priekšstatu par viņa meklējumiem un sasniegumiem, atradumiem un interešu loku 50 gadu garumā. “Keramika ir visa mana dzīve,” izteicies pats meistars, un to apliecina viņa 230 darbi, to skaitā arī zīmējumi (pareizāk būtu teikt – 230 nosaukumi –, darbu ir savi pieci desmiti vairāk, ja uzskaita katru vismazāko veidojumu, kas ietilpst lielākā darbā kā neatkarīga, bet neatņemama sastāvdaļa).
Izstāde atgādina par pirmajiem virpotajiem traukiem, par skulpturāliem apjomīgiem tēliem, darinātiem no māla plastiem (“Sapņu putni”, 1965; “Velni dzērāji”, 1970), par sižetiskiem ciļņiem “Virpotājs (Keramiķis)”, 1967; “Cīņa ar pūķi”, 1971; “Izlīgšanas mēģinājums”, 1974. Tajā arī sastopamies ar traukiem, kas no plastiem veidoti ar roku (“Maisveidīgais”, 1970 – 1971), ar askētiski konstruktīviem, tektoniski būvētiem darbiem (“Šķeltie kubi”, 1971 –1973; “Buras kalnos”, 1997, 2007), ar apzīmētiem traukiem (“Tējas servīze”, 1986 –1987) un ar faktūru uzsvērumiem (“Tējkannas”, 1996 – 1997).
Tāpat Pēteris Martinsons ir darinājis liela izmēra keramikas darbus, kāds ir “Tilts no Nekurienes uz Nekurieni” (1995). Tajā mākslinieks savienojis vairākus materiālus – šamotu un porcelānu, virsglazūras zīmējumu un oksīdu lietojumu, daudzveidīgas faktūras un gludu virsmu. Nav lieki atgādināt, ka šā gada jūnijā VII starptautiskā smilšu festivāla laikā Jelgavā, kad noritēja arī I šamota keramikas simpozijs, Pēteris Martinsons izgatavoja divus metrus augsto “Sapņu vārnu patvērumu” šamotā.
Tas viss liecina par Pētera Martinsona daiļrades plašo amplitūdu, nekas viņam nav svešs. Visos materiālos – mālā, šamotā, porcelānā – un visos keramikas žanros viņš ir teicis savu vārdu – kā praktiski lietojamos traukos, tā dārza keramikā un dekoratīvās kompozīcijās. Meistara opusi apvieno tautas mākslas tradīcijas ar modernu izteiksmes valodu un mūsdienīgām formām. Mākslinieka darbi nav sajaucami ar kolēģu veikumu. Visai iespējams, ka arhitekta izglītība ietekmējusi viņa darbu konstruktīvi racionālo formu valodu. Viņa radošo domu neierobežo iemācītas klišejas, viņu vadījusi iekšējā neatkarība un cietais mugurkauls, kas nav ļāvis padoties padomju varas ierēdņu ideoloģiskajām prasībām.
Pēteris Martinsons vienmēr ir darījis to un tā, kā uzskatījis par pareizu, kā diktējusi viņa ideja. Meistars ir pakļāvies un kalpojis vienīgi radošajai intuīcijai. Māksla, precīzāk, keramika, ir bijusi visa centrā.
Tās priekšā piekāpies viss pārējais, arī “laba dzīve” un komforts, jo radošā brīvība ir vērtība, ko nedrīkst nodot. Pēteris Martinsons savos darbos allaž radījis citu pasauli, gandrīz vai uzņemdamies Dieva Tā Kunga lomu. Šajā pasaulē viņš bija kungs, kurš diktē noteikumus un likumus. To pamatā ir garīgums, gara kultūra, augsta vērtību sistēma, kas nav sajaucama ar ikdienišķumu, ikdienības sēnalām. Ne sadzīve kaut ko uzspiež mākslai. Māksla ir pāri visam.
Meistarība, īpašā formu valoda, mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi Pēteri Martinsonu ir padarījuši par vienu no slavenākajiem un atzītākajiem latviešu keramiķiem pasaulē. Kopš 1969. gada viņš piedalījās starptautiskajās izstādēs, simpozijos, semināros, meistardarbnīcās. Tas viņam atvēra robežas, un tādēļ daudzi darbi tapuši un glabājas ne tikai Latvijā, bet arī Kečkemetā (Ungārijā), Valbžihā (Polijā), Poltavā un Ļvovā (Ukrainā), Panevēžā (Lietuvā), pat ASV, Turcijā un Ķīnā, atnesdami autoram neskaitāmas starptautiskās godalgas un prēmijas.
Lai cik ekskluzīva ir Marka Rotko mākslas centra izveidošana, taču, salīdzinot amerikāņu gleznotājam veltīto ekspozīciju, kas ir izveidota ne no kā, ar Pētera Martinsona izstādi, jānonāk pie domas, ka mēs neprotam novērtēt savu mākslinieku izcilību. Vai mēs Pēterim Martinsonam izveidotu līdzīgu mākslas centru? Vai nepieciešama skaļa pasaules slava, lai saprastu, ka arī šis mūsu keramiķis ir tikpat spoža zvaigzne pie latviešu un pat pasaules mākslas debesīm kā Marks Rotko? Tiesa gan, par viņa keramikas darbiem nemaksā tūkstošus un miljonus dolāru, kā novērtētas Rotko gleznas pasaules mākslas tirgū – par keramikas darbiem vispār šādas cenas nefigurē pašos ietekmīgākajos izsoļu namos –, taču tas nebūt nemazina Pētera Martinsona daiļrades unikalitāti. Mūsu mākslas dzīvē svešā vārdā apzīmētais mārketings vēl ir gauži maz attīstīts. Ja tas būtu prasmīgs un lietpratīgs un ja mums “būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā”, latviešu mākslinieka darbi nostātos blakus citām pasaules mēroga slavenībām. Taču šķiet, ka pati būtiskākā vaina ir mūsu pašapziņas trūkumā.
Pēc maniem ieskatiem, šis muzejs būtu nodēvējams par Marka Rotko un Pētera Martinsona mākslas centru: šā gada 29. jūnijā latviešu keramiķis centram uzdāvināja visus izstādes darbus – 230 opusus, kamēr Marka Rotko seši oriģināli ir deponēti tikai uz laiku, droši vien maksājot bargu naudu par īrēšanu, apdrošināšanu un apsardzi. Nav runa par to, vai šādu centru vajadzēja – protams, vajadzēja, bet par mūsu pašapziņu.
