Daugaviņam banāns, Indrašim mīkstas – hokejisti par nūjām 0
Latvijas medijos pēdējās dienās daudz runāts par hokejistu nūjām – Andris Džeriņš aizņēmies no Oskara Cibuļska un tagad met vārtos vienu ripu pēc otras. Aiviekstietis joko, ka komandas biedrs prasot par ekipējumu bargu naudu, tāpēc “LA” aicināja vairākus izlases spēlētājus pastāstīt par vienu no svarīgākajām ekipējuma sastāvdaļām – kas ir svarīgie faktori un cik tad īsti tās maksā.
Kaspars Daugaviņš: “Jau 12 gadus spēlēju ar viena modeļa nūju, esmu tā pieradis, ka grūti nomainīt. Ja atsūta garākas un jāzāģē nost, jūtu atšķirību, mainās elastīgums. Nūja ir ļoti svarīga hokejistam – lai būtu tāda, pie kādas esi pieradis.
Man ir tāds lāpstiņas ieloks, kāds nav nevienam komandā un droši vien arī pasaulē – lielāks kā parasti. Visu laiku pasūtu vienā kompānijā ASV, viņiem ir mans sērijas numurs. Ik pa laikam gadās misēkļi, arī uz pasaules čempionātu atsūtīja citādākas – it kā viss tas pats, bet desmit centimetrus par garu. Kad nozāģē, tad sajūta mainās, paliek cietāka. Ja vajadzētu ar citu spēlēt, tad varētu, bet ir vajadzīgs laiks, lai pierastu. Man šķiet, ka no izlases spēlētājiem Ronaldam Ķēniņam ir vislīdzīgākā manējai, bet arī ne tik liels “banāns”. Cik nūjas maksā, man nav ne jausmas. Droši vien mazliet lētāk nekā veikalā, jo klubs sūta vairumā. Sezonā aiziet aptuveni 36 nūjas, bet tas atkarīgs no vairākiem faktoriem. Lielāko daļu no šīs sezonas spēlēju ar cita veida nūjām, jo uz Krieviju grūti pasūtīt, tās bija cietākas un nelūza tik bieži.”
Miks Indrašis: “Agrāk varēju nopirkt jebkādu nūju un spēlēt, bet tagad nē, ir speciāls X1 dizains. Cik maksā? Nezinu, veikalā neesmu bijis vairākus gadus. 180, 200 eiro? Grūti pateikt, cik nūju sezonā aiziet, tās tik bieži nesalūzt, cik es vienkārši nomainu. Man ir diezgan mīksta nūja, bet nedēļu paspēlē un izļurkājas, paliek vēl mīkstāka, tāpēc jāņem cita. Ar cietām nekad neesmu spēlējis. Ja ir mīkstāka, tad asāk var uzmest. Vecās nūjas komandā savāc priekšnieki vai arī kādam uzdāvinu, mājās nemētājas. Ja vajadzētu no kāda komandas biedra ņemt, tad droši vien prasītu Gintam Meijam, viņš arī augšā tin nevis parastu līmlenti, bet tenisistu – ar tādu patīkami rokās turēt, cimdus neplēš.”
Zemgus Girgensons: “Es gandrīz katru maču spēlēju ar jaunu nūju. Kāpēc tā? Vienkārši var atļauties. Man nepatīk tas, ka ilgāk spēlējot, nūja kļūst mīkstāka, tāpēc regulāri mainu. Nospēlēju maču, dažus treniņus un ņemu jaunu. Māņticības nav – ka iemet golu un tad ar to jāturpina. Es nevienā jautājumā tā īsti neesmu māņticīgs. Lāpstiņai jaunu līmlenti tinu pēc katra perioda, jo tā saskarsmē ar ripu un ledu sačakarējas. To gan var ļoti ātri izdarīt – minūtes laikā. Man nav ne jausmas, kādas nūjas ir citiem izlases spēlētājiem un kuram varētu prasīt vajadzības gadījumā iedot. Pašam savas ir gana daudz.”
Teodors Bļugers: “Man nūjai ir parastais izliekums, jau ilgi spēlēju ar vienu modeli. Sezonā aiziet ap 40, 50 nūjām, lūzt visu laiku – iemetienos, metot pa vārtiem, cīņā par ripu. Kad nūja paliek mīkstāka, tad lūzt. Nezinu, cik manējās maksā, jo par to rūpējas klubs vai federācija. Nūjas sagatavošana spēlēšanai aizņem mazāk kā desmit minūtes – jānozāģē, pēc tam ar līmlenti jānotin. Standarts ir ņemt tik garas nūjas, lai ar slidām kājās tās būtu līdz zodam, man tā ir, bet katrs jau izvēlas pēc saviem ieskatiem.”
