Latgaliete Viktorija atved atpakaļ uz dzimteni. Saruna ar “Daugavas vanagu” jauno priekšsēdi 13
“Diemžēl nav piena, tēja pavisam melna, vai tādu dzersiet?” – šis teikums liecina, ka jaunievēlētais “Daugavas vanagu” centrālās valdes priekšsēdis Gunārs Spodris ir dzīvojis Anglijā, kur ir tradīcija dzert tēju ar pienu. Tagad viņa mājas ir Rēzeknes novadā. Mēs tiekamies Latvijas Politiski represēto apvienības Rēzeknes nodaļas birojā, ko šī organizācija laipni atvēlējusi izmantot arī “Daugavas vanagiem” (“DV”).
“DV” kā organizācija, kas savulaik tika dibināta kā bijušo leģionāru aprūpes biedrība, sabiedrības uzmanības lokā visvairāk parasti nonāk 16. martā, kad “vanagi” piemin bijušos cīņu biedrus. Gunārs Spodris vēl pirms ievēlēšanas pauda, ka “Daugavas vanagu” organizācija atrodas krustcelēs, ka “biedri noveco un ir vajadzīgs skaidrs nākotnes redzējums, jādomā uz priekšu vismaz par nākamiem desmit gadiem, lai organizācija paliktu būtiski nozīmīga Latvijā un diasporas zemēs”.
Jūs ilgus gadus esat dzīvojis Anglijā. Tikai neliela daļa no bijušajiem trimdas latviešiem ir pārcēlušies uz Latviju. Kas jūs pamudināja to darīt?
G. Spodris: Esmu dzimis Latvijā. Kad ģimene 1944. gadā devās bēgļu gaitās, mēs nokļuvām Vācijā un pēc trim gadiem pārcēlāmies uz Angliju. No astoņu gadu vecuma dzīvoju Anglijā un esmu tur aizvadījis sešdesmit gadus: gāju skolā, armijā, strādāju, divreiz precējos ar anglietēm, piedzima un izauga bērni. “Daugavas vanagos” iesaistījos 1992. gadā Donkasterā, kur tajā laikā strādāju un dzīvoju no pirmdienas līdz piektdienai, kaut gan man mājas un ģimene citā Anglijas vietā. Donkasterā darbojās bijušo latviešu ogļraču klubiņš. Aizgāju uz sarīkojumu, atceros, bija ieradies un dziedāja Žoržs Siksna. Toreiz “Daugavas vanagu” nodaļas priekšnieks vērsās pie manis, sakot, ka pēdējais laiks iestāties “DV”; tūdaļ arī to izdarīju. Kad atgriezos Bristolē, tur nodibināju Bristoles latviešu biedrību. Iesaistījām daudzus angļus, kas bijuši Latvijā un kam bija īpaša interese par Latviju.
2005. gadā “DV” fonda valde lūdza, vai es varētu uzņemties atbildību par “DV” namu Londonā, kas bija nonācis finansiālās grūtībās. Trīs gadu laikā izvedu gandrīz no bankrota. 2008. gadā apprecējos ar latgalieti Viktoriju, kura teica tā: “Ja gribi mani precēt, tad tev būs jābrauc man līdzi atpakaļ uz Latgali!” Viktorija padomjlaikā bija 25 gadus strādājusi uz kuģiem par šefpavāri. Bet 1995. gadā viņa devās meklēt darbu Anglijā. Mēs satikāmies Donkasteras klubā, kur biju ieradies no Bristoles un teicu 18. novembra runu. Sarīkojuma saviesīgajā daļā Viktorija pienāca, ielēja kafiju un pastāstīja, ka arī divus gadus strādājusi Bristolē. Radās savstarpēja pievilcība, un pēc pusotra gada Londonā apprecējāmies.
Ko esat paveicis “DV” organizācijā Latvijā?
Mums ir Rēzeknes nodaļa, apmēram 50 biedri un 20 – 25 vienmēr uz sanāksmēm ierodas. Neesam bagāti, bet esam aktīvi. Cilvēki ir aktīvi un patriotiski. Mēs te pierobežā jūtam, ka Krievijas iespaids Latvijā ir ļoti stiprs. Latvijā vispār, un Latgalē varbūt visvairāk. Rēzeknē “Daugavas vanagos” sāku darboties no 2010. gada. Problēma ir, ka “DV” noveco. Esmu sapratis, ka organizācijas nākotne ir tikai mūsu jaunatne. Tāpēc esmu darbojies, lai bērnus un jauniešus piesaistītu “vanadzēniem”. Tagad “vanadzēni” ir 10 skolās. Kopā viņu ir 250 – lielākā daļa pusaudžu vecumā ap 14 – 15 gadiem. Ir bijušas kopīgas aktivitātes – braucieni uz Okupācijas muzeju un tā filiāli Stūra māju, uz Ložmetējkalnu, uz Igaunijas vietām, kur bijuši viņu nacionālo partizānu bunkuri, kā arī uz Stompaku purvu, kur notika lielākā kauja starp nacionālajiem partizāniem un padomju armiju.
Diemžēl patriotisms skolās nav pietiekami izcelts. Esmu runājis ar vienas pašvaldības vadītāju, vaicājis, vai skolās nevar dot vairāk laika “vanadzēnu” aktivitātēm. Viņš teica, ka dzimtenes mīlestība un patriotisms ir ļoti svarīgi un tas ietverts katra priekšmeta stundās. Jautāju – kā tad matemātikā var iesaistīt patriotismu? Tad viņš pavērsa sarunu citā virzienā. Tā ka par patriotismu reizēm tiek runāts tukšās frāzēs.
Manuprāt, būtu labi visās skolās ieviest solījuma došanu valsts karogam. Dažiem tas šķiet pārāk amerikānisks piegājiens. Taču Amerikā tas darbojas efektīvi.
Kādus uzdevumus sev esat izvirzījis, būdams jaunajā amatā?
Galvenais ir saliedēt organizāciju kopīgo mērķu labā. Ilgus gadus prioritāte bija palīdzība leģionāriem. Pirms 25 gadiem “DV” Rēzeknes nodaļā bija kādi 50 leģionāri. Viņiem vajadzēja palīdzību, kas nāca no ārzemēm. Tagad šajā nodaļā ir palikuši pieci leģionāri. Tāpēc mūsu prioritātes mainās. Tagad to vidū ir patriotiskā izglītība un jaunatnes audzināšana, lai jaunieši neaizmirst vēsturi. Mums svarīgi ir palīdzēt daudzbērnu ģimenēm kā tai Latvijas sabiedrības daļai, kam palīdzība nepieciešama. “DV” kā organizācija nav saistīta ar politiskajām partijām. Taču mūsu biedrībā ir cilvēki no visām latviskajām partijām.
No politikas “Daugavas vanagi” nevar izvairīties – leģionāru piemiņas dienā 16. martā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir kļuvis ļoti politizēts pasākums.
To neorganizējam mēs, bet biedrība “Daugavas vanagu Limbažu nodaļa”, kura katru gadu piesaka šo gājienu pie Brīvības pieminekļa. Ir vairākas mazas grupiņas, kas lieto “Daugavas vanagu” vārdu, bet nav Latvijas “DV” organizācijā, un limbažnieki ir to vidū. Mēs kritušos leģionārus vairāk atceramies klusākos, mierīgākos pasākumos – baznīcās, Lestenē. Rēzeknē 16. martā notiek dievkalpojums Sāpju Dievmātes baznīcā, un pēc tam noliekam ziedus pie Latgales Māras.
Kuros piemiņas pasākumos šogad 16. martā pats piedalīsities?
Braukšu uz Lesteni. Daudzi piedalās 16. marta gājienā pie Brīvības pieminekļa Rīgā, es arī piedalīšos. Kritušo leģionāru piemiņas brīdī provokācijas ir nepieņemamas, vajag mēģināt rīkoties tādā veidā, ka provokāciju nav.
Ļoti žēl, ka uz ārzemēm plūstošā informācija par 16. martu kādreiz ir neprecīza. Līdzšinējais “DV” centrālās valdes priekšsēdis Andrejs Mežmalis ir izdarījis lielisku darbu – stāstījis, skaidrojis leģionāru vēsturi ārzemju vēstniecību darbiniekiem gan semināros Kara muzejā, gan brošūrās. To darījuši arī “DV” amatpersonas Ivars Švānfelds un Andris Staklis. Diemžēl daudzi žurnālisti nelasa viņiem iedoto informāciju par 16. martu, bet uzraksta tā, lai viņu publikācija izskanētu kā sensācija. Šajā jautājumā Krievijas iespaids ārzemēs ir ļoti stiprs. Andrejs Mežmalis ir ar mieru turpināt skaidrot vēsturi vēstniecību darbiniekiem. Mēs strādāsim komandā.
Kā vērtējat norises Latvijas politikā?
Politiskās partijas ir kā klubiņi, kas vairāk aizstāv kluba biedru intereses, bet ne Latvijas intereses. Neesmu saistīts ne ar vienu partiju, bet rudenī noteikti izraudzīšos, par ko balsot Saeimas vēlēšanās. Deputātiem, kas ievēlēti Saeimā, nav sevišķi liels kontakts ar saviem vēlētājiem. Ja salīdzinu, piemēram, ar Angliju, tad jāteic, ka tur katrs parlamenta loceklis aktīvi interesējas par saviem vēlētājiem, sadarbojas ar viņiem.
Redzu, ka cilvēki, kas ievēlējuši deputātus Saeimā, netic, ka deputāts dara kaut ko viņu interesēs. Un tāpēc cilvēki ir ļoti pasīvi. Neuzticēšanās tendence jau ir vērojama visur demokrātiskās valstīs, taču Latvijā šajā ziņā ir varbūt sliktāk nekā citur.
Dažs “LA” lasītājs, piezvanījis uz redakciju, pauž, ka ir vīlies Latvijas politikā, tāpēc uz vēlēšanām neies. Vai jūs ar savu autoritāti aicināsit cilvēkus, lai tomēr balso – gan “DV” biedrus šeit, gan ārzemēs?
Nepiedalīties vēlēšanās ir liela muļķība. Demokrātijā piedalīšanās ir svarīga. Nekad nevarēs atrast to ideālo partiju vai cilvēku, par ko balsot, taču pat no slikta piedāvājuma ir vienmēr jāatrod pats labākais. Daudzi atbalsta Nacionālo apvienību. Diemžēl “Vienotība” kā partija ir gandrīz sabrukusi. Zaļie zemnieki izskatās samērā korumpēta partija. Sudraba ir smieklīga… Viņa “oligarhu lietas” izmeklēšanas vadīšanā bija nepareizais cilvēks, jo viņai nebija intereses to sakarīgi vadīt. Judins to būtu varējis daudz labāk izdarīt.
Piekrītu, ka vēlēšanās vajadzētu iesaistīt vairāk ārzemēs dzīvojošo latviešu. Bet tā lieta nav nemaz tik viegla. Piemēram, es tiku balsojis Saeimas vēlēšanās arī tad, kad dzīvoju Anglijā. Saņēmu pa pastu vairākas aploksnes, un bija jāsūta atpakaļ izraudzītais saraksts. Uz vēlēšanu iecirkni vajadzēja sūtīt arī pasi. To daudzi negrib darīt, jo pasts nav tik drošs, lai tam uzticētu savu svarīgāko dokumentu. Mēģināšu panākt, lai cilvēki no ārzemēm vairāk piedalās vēlēšanās. Nezinu gan, cik liels skaits balsoja pagājušās vēlēšanās.
Pēc Eiropas Latviešu apvienības ziņām, no Eiropas valstīs dzīvojošajiem Latvijas valsts piederīgajiem tiesības piedalīties 12. Saeimas vēlēšanās bija 90 tūkstošiem, no kuriem tās izmantoja nedaudz vairāk kā 23 tūkstoši.
Ar jauno diasporu problēma ir arī kontaktu trūkums. Cilvēki ir ieradušies strādāt, dodas turp, kur ir darbs, bieži maina dzīvesvietas, ar viņiem grūti sazināties. Jaunajā diasporā ir jāuztur latviskums, un “DV” ar saviem īpašumiem un ienākumiem to pašlaik var darīt – atbalstot skoliņas, svinīgos atceres sarīkojumus un kultūras pasākumus.
