“Daugava” Valmieras teātrī – smags, bet godīgs lēmums 0
Vai tiešām bija tik nebaudāmi?… – acīmredzot tāds jautājums klusāk vai skaļāk būs dzirdams vēl krietni ilgi. Ne jau vien tāpēc, ka cilvēkiem – būsim godīgi! – patīk apspriest skandalozus notikumus. Šajā gadījumā viss nav tik prasti kā, piemēram, sabiedrībā zināma pāra šķiršanās.
Te iesaistīts teātris, kura izrādes gandrīz vienmēr izpelnās kritiķu atzinību, režisori pēc spilgtiem iestudējumiem kļūst pieprasīti kaimiņvalstīs, bet aktieri ziedu un ilgu aplausu izteiksmē bauda skatītāju mīlestību. Tāpēc ziņa, ka pēc pirmizrādes Valmieras teātrī par radošu neveiksmi atzīts un svītrots no turpmākā repertuāra M. Eihes režisētais Raiņa un Mārtiņa Brauna poēmas “Daugava” iestudējums, pārsteidza un samulsināja. Patiešām, kaut kas nebijis, nedzirdēts. Un turklāt teātrī, kura saime arvien drošāk izaicina Alvja Hermaņa vadīto kolektīvu, un turklāt ar iestudējumu, kam vajadzēja ieskandināt Blaumaņa festivālu… Tieši tāpēc var vienīgi iztēloties, ko šāda lēmuma pieņemšana psiholoģiski un gluži cilvēciski maksāja Valmieras teātra vadībai, jo tas pirmkārt nozīmē izrādē jau ieguldīto līdzekļu neatgūstamību. Kultūras budžeta pieticības ap-stākļos, kad svarīgs ik lats, atsacīšanās “rullēt” nebaudāmu izrādi ir smaga, bet tajā pašā laikā ļoti godīga izšķiršanās. Tā, manuprāt, pelnī aplausus un ovācijas arī no tās sabiedrības daļas, kuru skatuves māksla neinteresē, jo skaļi atzīt neizdošanos un klusām norīt neveiksmes krupi uzdrīkstas vien stipras un drosmīgas personības ar ļoti augstu profesionālā pašnovērtējuma slieksni. Pēc būtības esam liecinieki profesionālā godīguma paraugstundai.
Mēģinu atcerēties kādu līdzīgu neveiksmes atzīšanas gadījumu valsts pārvaldībā un… Nekā!
Desmiti par svarīgiem iepriekš nodēvēti projekti – ņemsim kaut vai ar to pašu integrāciju saistītos –, kuru izstrāde maksājusi miljonus, pusrata stadijā aizbīdīti arhīvā, un neviena amatpersona no saviem augstumiem nav uzskatījusi par vajadzīgu pateikt nodokļu maksātājiem: diemžēl iebraucām auzās. Valdošo koalīciju saskaitāmajiem mainoties, tapinātas ministrijas, sekretariāti un aģentūras, ko pēc laiciņa aizskalojuši politiskie pali, vērtīgu nogulu pēdas neatstājot. Ja no politiķu slāņa, kurš visās šajās peripetijās mācējis noturēties vadošajos krēslos, mēģināsim iegūt pagātnes darbību paškritisku vērtējumu, piedzīvosim neizpratni un apvainošanos. Šķiet, Valmieras teātra direktore Evita Sniedze nu varētu Latvijas politiķiem pasniegt meistarklasi par kļūdu atzīšanu. Bet diezin vai kāds pieteiktos. Jo mūsu valdošās aprindas taču allaž rīkojas pareizi, viss viņiem izdodas un iet, kā smērēts. Lai kāds no mūsējo spices, mocīdams uzticēto nozari ar nemākulīgas vadības eksperimentiem, publiski to pats novērtētu ar godīgu nulli un atkāptos, kā mēdz rīkoties viņa kolēģi civilizētās kaimiņvalstīs?! Nesagaidīsiet.
Bet Valmieras teātris pēc šī radoša klupiena noteikti būs vēl populārāks. Jo neveiksmes atzīšana ir apliecinājusi patiesu cieņu pret skatītāju. Tādus soļus skatītājs saprot un pareizi novērtē. Ilgtermiņā.
