Daudzveidības galējības. Ingrīda Burāne stāsta par maija kultūras ceļojumu 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dienas rit tādā spraigumā, ka reizēm ne domas, ne sirds vibrācijas pietiekami neizkristalizējas, nesakārtojas, kā telpa, kurā katra detaļa rada tikai vēlmi ātrāk to atstāt, jo nekas nav atbilstoši mērogam, funkcionalitātei, interjera likumībām un krāsu apvienojumam gleznieciskā kopskaņā.
Rakstu šis rindas, un viss vienlaikus: traumējoša nežēlība – Ukrainas kara 462. diena, vēl nav dzisis prieks par bronzu, kas patiesībā zelta cenā, pasaules čempionātā Latvijas hokeja komandai un sagaidītāju tūkstoši pie Brīvības pieminekļa. Iespējams, šodien (31. maijā) Latvijai būs jauns Valsts prezidents, kurš lielā mērā noteiks mūsu dzīvi rīt, parīt, gadiem. Tas ir mīts, ka prezidenta rīcība ir ierobežota, viņš nespēj mainīt procesus, veidot demokrātisku republiku. Prezidents (tāpat kā ikviens) var ļoti daudz. Protams, ja pietiek daudzveidības darbībā, meistarības, talanta redzēt tālāk un jūtīgāk. Gluži kā mākslā. Turklāt viņa rīcībā ir daudz lielāka skatuve – Latvijas 64 589 km2 –, tikai jāprot būt atbilstošam dialoga vedējam katrā ainā un cēlienā.
“Kāda ir mana pilsoniskā esme?”
Domas aizvien riņķo ap scenogrāfiju, skatuvi, aktieriem, tērpiem. Tik daudz paralēles ar dzīvi un tēlotājām, lietišķajām mākslām. Jau sociālajos tīklos rakstīju dažus vārdus par radošās komandas veiksmi Nacionālajā teātrī – režisores Ināras Sluckas izrādi “La Kritusī”, kurā pārsteidza drosme, līdzsvars, meistarība ar Verdi populārākās operas sižetu ielūkoties Latvijas 30 neatkarības gadu rezultātā. Šoreiz īpaši uzteicu vienu no jauniestudējuma kvalitātēm: “Perfekta līdz milimetram detaļās, mērogā un attiecībās ir Mārtiņa Vilkārša melnbaltā simfonija. Neesmu pieredzējusi laikus, kad sabiedrība būtu tik sašķelta it visā, bet esmu pieredzējusi laikus, kad mājās svinēja Ziemassvētkus, savukārt 7. novembrī pulcējās masu demonstrācijām. Toreiz to noteica okupācijas apstākļi, tagad – nauda. Katru dienu sastopos ar cilvēkiem, kuri sūkstās par valdību, saviem priekšniekiem, vardarbību visās tās veidos un izpausmēs, neizglītotu ierēdniecību, kura nesaprotamā it kā latviešu valodā dod absurdus rīkojumus, piecieš nekvalitatīvu izglītību utt., bet nav spējīgi atbildēt uz jautājumu: kāpēc ļauj sevi pazemot? Melnie kvadrāti uz baltajām sienām noraugās kā izīrējamo vai pārdodamo veikalu, biroju telpas, kā pamesto lauku māju acis. Un baltā/melnā/baltā attiecības nepārprotami uzdod jautājumu – kāpēc melna kļuvusi mūsu karoga baltā josla? Kāda ir mana vieta un nozīme, mana pilsoniskā esme?”
Tas uz telpiskās skatuves, kaut dažas dienas pēc pirmizrādēm – gan Tamperē, gan brīvdabas uzvedumā Rīgas ielās – 30 000 apliecināja, ka baltā krāsa mūsu karogā vēl gana koša.
Izstāde, kas darbina prātu un sirdi
To pieredzēju arī Liepājā, kur galerijā “Romas dārzs” 11. maijā atklājām mākslinieces Ināras Liepas sagatavoto ceļojošo izstādi “Sērkociņu kastītes lietišķā etiķete” (12. maijs – 6. augusts). Kā jau profesionāla dizainere Ināra Liepa ilgstoši pētījusi tēmu, pārzina sērkociņu rašanās vēsturi, informāciju par tām ražotnēm, kas veiksmīgi darbojās Latvijas pilsētās – Rīgā, Jaungulbenē, Liepājā, Kuldīgā, Sabilē, Saldū, Jēkabpilī un Daugavpilī. Tiesa, no ekspozīcijas viesiem, klātesošajiem kādreizējo sērkociņu fabriku bijušajiem darbiniekiem, uzzināju, ka pašlaik Latvijā sērkociņi vairs netiek meistaroti. Tas nozīmē, ka gājusi zudumā arī daļa no kokrūpniecības vēstures, jo agrāk Latvijas sērkociņi tika eksportēti vismaz uz 20 valstīm un ļoti ievērojamā daudzumā. Var teikt, ka tāpēc viena interesanta, izziņā bagāta un ikdienas saskarsmē klātesoša mākslas valodas forma atkal mirusi. Proti – lietišķās grafikas viens atzars – sērkociņu kastītes etiķetes. Ekspozīcija uzbūvēta perfekti, Ināras Liepas daudzu gadu vākums ļauj izsekot mākslas veidam Latvijā un citviet visdažādākajos materiālos, ne tikai uz papīra. Savulaik sērkociņu etiķetes darinājuši mākslinieki, kuru vārdi nu atrodami mākslas vēstures sējumos: Andrejs Porietis, Ģirts Vilks, Pēteris Upītis, Imants Ozoliņš, Laimonis Šēnbergs, Linda Lūse un daudzi citi. Izstāde, kas darbina prātu un sirdi, pārsteidz un, pieļauju, var interesēt katru apmeklētāju. Noslēguma fāzē ir arī darbs pie fundamentāla kataloga, par kura lietderību nav šaubu.
Jāsaka, ka galerija “Romas dārzs” ir izveidojusi ilgstošu sadarbības programmu ar mākslinieci Ināru Liepu un izstādes līdzautoru Uldi Liepu. Proti, kopš pērnā gada 16. decembra pagrabstāva velves devušas patvērumu Leļļu mākslas un dizaina muzejam. Ekspozīcija tiešām saistoša arī tiem, kuri ar lellēm vairs nerotaļājas. Bet ir taču zināms, ka šādi muzeji atrodami daudzviet Eiropas galvaspilsētās. Un var tikai izteikt nožēlu, ka Ināras Liepas unikālā kolekcija Rīgai nebija vajadzīga.
Alda Kļaviņa radošais nemiers
Liepājā paspēju ielūkoties vēl divās šī gada jubilāra sarūpētajās solo skatēs: Liepājas muzejā Alda Kļaviņa fotogrāfiju izstāde “No pastaigu dienasgrāmatas” (10. marts – 4. jūnijs) un Liepājas Universitātē Mākslas virziena nodaļas un programmas izveidotāja, emeritētā profesora Alda Kļaviņa glezniecības darbu skate. Abas jomas ir daļa no mākslinieka interešu sfēras, kuras uzskatāmi dokumentē viņa talantu, neatlaidību, darba spējas un meistarību. Šim divām skatēm tikpat pārliecinoši pievienojas trešā solo atklāsme Rīgā Teātra muzeja Smiļģa zālē. To atklājām 27. maijā, kad svinējām Alda Kļaviņa 85. dzimšanas dienu. Liela pateicība muzeja direktoram Jānim Siliņam, kurš aizvien aktualizē svarīgāko teātra vēsturē. Aldis Kļaviņš bija Liepājas teātra galvenais scenogrāfs (1976–1998), un nelielu pieskārienu no kalpošanas skatuvei varēs apskatīt līdz 1. jūlijam. Atklāšanas ceremonijā pats gaviļnieks atraktīvi un saistoši stāstīja par savu bērnību, studiju gadiem, sadarbību ar režisoru Oļģertu Kroderu un pavēra priekšstatu par savu darbu scenogrāfijā. Tiem, kuri vēlas vairāk uzzināt par vienu no būtiskākajiem savas paaudzes māksliniekiem Latvijā, iesaku izlasīt apjomīgo Sarmītes Pujēnas sagatavoto interviju “Aldis Kļaviņš: Esmu iegājis tanī posmā, kad baudu dzīvi” (“irliepāja.lv”). Izstādē no jauna iespējams satikties ar populāro triptihu Oļģerta Krodera “Hamleta” iestudējumā Valmieras teātrī, kā arī novērtēt scenogrāfa nevainojamo formas izpratni lielformāta zīmējumos.
Par savas dzīves un radošās darbības veikumu Aldis Kļaviņš saņēmis daudzus un dažādus apbalvojumus, arī Triju Zvaigžņu ordeni. Taču pašu būtiskāko, katram māksliniekam nozīmīgāko, joprojām nav turējis rokās. Proti – apjomīgu un kvalitatīvi sagatavotu, iespiestu savu darbu reprodukciju grāmatu. Varbūt 2027. gadā, kad Liepāja kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu? Kā zināms, pilsētas pieteikuma un gatavošanās koncepcijas pamatā ir (ne)miers. Kur vēl atbilstošāku personību kā mierīgo Aldi Kļaviņu ar viņa radošo nemieru apbalvot ar izdevumu par dzīvi, kas veltīta Liepājas un Latvijas kultūras spozmei.
