Daudzu dzīvības no bada, slimībām, smagā darba un necilvēcīgajiem apstākļiem izdzisa jau pirmajā ziemā 18
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 70 gadiem agrā rītā padomju okupācijas vara Igaunijā, Latvijā un Lietuvā sāka iedzīvotāju masveida arestus viņu dzīvesvietās ar mērķi deportēt “sociāli bīstamos elementus”, tas ir, potenciālos padomju varas pretiniekus vai tos, kas kaut teorētiski varēja būt neapmierināti ar šo varu un tai pretoties, kā arī viņu ģimenes locekļus.
Deportācijas notika saskaņā ar PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un instrukcijām.
Deportāciju sagatavoja un veica LPSR Iekšlietu tautas komisariāts, LPSR Valsts drošības tautas komisariāts, Baltijas Sevišķā kara apgabala štābs ar Latvijas kompartijas vadības un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu.
Viens no mērķiem bija neitralizēt, iznīcināt 20.–30. gadu eliti – jebkuru inteliģenci, politiķus un sabiedriskos darbiniekus, uzņēmējus, spēka struktūru pārstāvjus.
Latvijā tika deportētas 15 443 personas jeb 0,79% no visiem iedzīvotājiem, tostarp 3741 bērns vecumā līdz 16 gadiem. 81,3% izsūtīto bija latvieši, 11,7% ebreji, 5,3% krievi.
Atšķirībā no 1949. gada represijām 1941. gadā deportēto vairākums bija pilsētnieki.
Izsūtīšanas laikā tēvus un jaunekļus nošķīra no ģimenēm un nosūtīja uz nometnēm, kamēr sievietes, mazus bērnus un vecākus cilvēkus gaidīja nometinājums dažādos Sibīrijas reģionos.
Dzīvību svešumā zaudēja 6081 izsūtītais. No tiem aptuveni 700 nošāva pēc tiesas spriedumiem kā padomju varas ienaidniekus.
Daudzu dzīvības no bada, slimībām, smagā darba un necilvēcīgajiem apstākļiem izdzisa jau pirmajā 1941./1942. gada ziemā.
Vismazākās iespējas izdzīvot bija zīdaiņa vecumā izvestajiem un nometnēs ieslodzītajiem vīriešiem, no kuriem trešā daļa jau bija sasniegusi 50–70 gadu vecumu.
Izdzīvojušie pārsvarā atgriezās no nometinājuma 1956.–1958. gadā, taču pieminēt bojāgājušos, stāstīt par pārdzīvoto līdz pat 80. gadu beigām bija bīstami.
