Privātskolu privilēģijas izraisa negāciju vilni, LIZDA aicina neizsludināt likuma izmaiņas 76
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas šomēnes pieņemtais lēmums, kas paplašina privātskolu tiesības saņemt finansējumu no pašvaldībām, sacēlis vētru: Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība un Pašvaldību savienība, pamatojoties uz to, ka finansējums izglītībai ir pārāk mazs, pat lūguši Valsts prezidentu Egīlu Levitu neizsludināt attiecīgās izmaiņas likumā.
Tie, kas iebilst pret pašvaldības finansējuma piešķiršanu privātskolām, norāda, ka nav godīgi, ka pašvaldību skolām jāizpilda kādas prasības par skolēnu skaitu, bet privātskolām gan ne.
Patiesībā privātskolas var atļauties mazāku skolēnu skaitu, jo bērnu vecāki arī līdzfinansē šīs skolas. Līdz ar to tās neiztiek tikai ar publiskajiem līdzekļiem.
Iebilstot pret pašvaldību naudas piešķiršanu privātskolām, tiek piesaukta arī skolu noslāņošanās, divu ātrumu izglītība.
Proti, viena līmeņa izglītība esot tiem, kuru rocība lielāka, un otra, zemākas kvalitātes, tiem, kuri nāk no mazāk turīgām ģimenēm un par privātskolām var pat nesapņot. Taisnība gan ir, ka skolas noslāņojas.
Taču šī noslāņošanās pirmkārt notiek pašvaldību dibināto skolu vidū. Mazākās pašvaldībās, kur ir vien dažas vai pat tikai viena skola, to tā nejūt, bet Rīgā ir ļoti labi zināms, kuras ir tās labās skolas – pārsvarā tās atrodas centrā – un kuras ne tik labās.
Noslāņošanos nekādā ziņā nemazina tas, ka lielajās pašvaldībās ir tā sauktās mikrorajona skolas: proti, katram bērnam atkarībā no viņa dzīvesvietas piesaistīta kāda skola, kurā viņam ir tiesības tikt uzņemtam.
Tikai nez kāpēc prestižajām centra skolām šis mikrorajons, no kura noteikti jāuzņem bērni, ir ļoti mazs, kamēr ne tik prestižajām skolām mikrorajons bieži vien ir milzīgs, un tik un tā pilnas klases dažkārt savākt nevar.
Rīgā mikrorajonu dīvainie izmēri ir ļoti labi redzami Rīgas domes saistošajos noteikumos “Par kārtību, kādā reģistrējami iesniegumi par bērna uzņemšanu 1. klasē Rīgas valstspilsētas pašvaldības izglītības iestādēs”.
Ironiski, ka tie, kuri publiski uztraucas par skolu noslāņošanos, savas atvases bieži vien nebūt nelaiž tuvējā mikrorajona skolā.
Protams, būtu primitīvi uzskatīt, ka prestižajās skolās mācās tikai bagātnieku bērni, bet ne tik prestižajās – no nabadzīgām ģimenēm nākušie.
Noslāņošanās aspekti ir dažādi, bet skaidrs ir viens: labajās skolās biežāk mācās tie bērni, kuru ģimenēs izglītība ir vērtība, kur vecāki gatavi vairāk iesaistīties un ieguldīt. Jā, arī maksājot bērnu privātskolotājiem. Jo ne visi tiek līdzi tām prasībām, kas ir pirmā ātruma skolās.
Varbūt noslāņošanās, kas saistīta ar ģimenes sociālo stāvokli, beidzas, kad bērni pabeiguši sākumskolu vai pamatskolu un stājas ģimnāzijās, vidusskolās un tehnikumos? Nebūsim naivi! Arī te pirmā ātruma skolās visbiežāk iestājas tie, kuri jau iepriekš braukuši ātrāk – mācījušies labākās skolās, varbūt saņēmuši privātskolotāju palīdzību un mācījušies īpašos maksas kursos, ko pirms iestājeksāmeniem rīko ģimnāzijas.
Turklāt pēc iestāšanās labā pašvaldības skolā vecāku maka biezumam tāpat ir nozīme. Piemēram, Rīgas Franču licejā tagad pat vidusskolā ir obligātas formas un daži obligātie apģērba gabali ģimenei izmaksā virs 200 eiro.
Bet varbūt skolu prestižs ir tikai izrunāts un tam nav nekāda sakara ar reālo izglītības kvalitāti? Nu nē, valsts ģimnāzijās un vēl dažās centra skolās centralizēto eksāmenu rezultāti parasti ir krietni augstāki nekā mikrorajonu skolās.
Protams, gadās izņēmumi; šogad, piemēram, matemātikas eksāmenā uzspīdējuši Daugavgrīvas vidusskolas absolventi, kuru rezultāts ir tieši tāds pats kā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas absolventiem. Tomēr kopumā pabeigt prestižāku skolu parasti nozīmē mācīties vidē, kur skolēniem izglītība ir vērtība, kur viņi savā starpā konkurē pirmkārt ar zināšanām.
Tas pavelk līdzi pat tos, kuriem citā skolā sasniegumi varbūt būtu zemāki. Diemžēl eksāmenu rezultāti parāda arī to, ka patiesībā Latvijā ir ne tikai divu ātrumu, bet vismaz piecu ātrumu izglītība.
Ja labākajās skolās to pašu matemātikas eksāmenu absolventi kārto, iegūstot vidēji vismaz 70 punktus no 100 iespējamajiem, bet lejasgals turas zem 20 punktiem, ātrumu ir daudz vairāk.
Manuprāt, tieši tā ir reāla problēma, par kuras risināšanu būtu jādomā gan politiķiem, gan izglītības speciālistiem, gan tiem, kuri sevi uzskata par viedokļu līderiem teju jebkurā jomā. Gan arī skolotāju arodbiedrībai un pašvaldībām, kuras nu uztraucas par nepieciešamību finansēt privātskolas.
Un arī tie, kuri, visticamāk, tomēr privātu interešu vadīti, izsituši caur Saeimu attiecīgās izmaiņas, kas dos zināmu labumu privātskolām, būtu gan labāk varējuši tikpat enerģiski gādāt par izglītības kvalitāti un pieejamību valstī kopumā.
Lai nebūtu tā, ka nestandarta bērnu vecāki kā vienīgo izeju bieži vien redz tikai privātskolu. Ja privātskolas nesamazinās mācību maksu par tādu pašu summu, kādu tās saņem no pašvaldības, tad diemžēl ieguvēju no šī Saeimas lēmuma būs ļoti maz.
